Piedāvājam sportacentrs.com interviju ar "Skonto FC" pussargu Viktoru Morozu.

  Saki godīgi, vai gaidīji, ka šādā vecumā pēc tik ilga pārtraukuma vēl tomēr tiksi izsaukts uz Latvijas izlasi?

Godīgi sakot, protams, ka negaidīju. Kad izlases pārstāvji piezvanīja un paziņoja, ka esmu izsaukts, man tas bija pārsteigums. Protams, sirds dziļumos katrs futbolists cer spēlēt izlasē un aizstāvēt valsts godu, bet es tiešām biju pārsteigs un arī priecīgs. Kurš paziņoja? Izlases menedžeris Roberts Mežeckis. Viņš pajautāja, kāda ir mana pašsajūta un vai būtu gatavs spēlēt izlasē - es, saprotams, atbildēju, ka ar lielāko prieku ierastos izlases rīcībā un ka labprāt palīdzētu ar visu, ko vien spēju.

Ir pagājis tik ilgs laiks, kopš pēdējo reizi biji izlasē, ka varbūt tagad tajā ir arī tādi futbolisti, kurus nemaz nepazīsti?
Futbola pasaule ir šaura, un mēs visi principā, ja arī kādu nepazīstam personīgi, tad esam šķērsojuši viens otra ceļu futbola laukumā. Šajā ziņā nav nekādu problēmu - jā, ir spēlētāji, ar kuriem neesmu saskāries, taču visi visus zina. Var teikt, ka kādu brīdi esam kopā un kontaktējamies.

Savu līdz šim pēdējo spēli izlases rindās laikam ne pārāk gribi atcerēties [zaudējums Lihtenšteinā 2007.gadā ar 0:1 - aut.].
Jā, protams, to nepavisam negribas atcerēties, taču toreizējā spēle sēž kā skabarga sirdī. Bija daudz iemeslu, kāpēc toreiz nevarējām nospēlēt labāk un diemžēl tā sanāca. Būtu slikti, ja tāda būtu mana pēdējā spēle, tāpēc tagad esmu pateicīgs izlases treneru štābam par šo izsaukumu. Ar visiem spēkiem pacentīšos attaisnot šo man parādīto uzticību.

Tajā 2007.gada nepatīkamajā spēlē Marians Pahars nospēlēja 90 minūtes. Vai jau toreiz juti, ka viņš varētu nākotnē kļūt par treneri un vai nav grūti pārslēgties no tā, ka tagad viņš nav komandas biedrs, bet gan tavs treneris?
Jau tobrīd, kad viņš bija futbolists, viņš bija pieredzējis un izgājis Anglijas Premjerlīgas skolu. Viņš laukumā bija īsts līderis. Jau toreiz varēja iedomāties, ka viņš kļūs par treneri. Kas attiecas uz spēlēšanu tāda trenera vadībā, ar kuru esmu bijis komandas biedrs, man tas nav nekāds jaunums - sanāk, ka gan izlasē, gan klubā gan galvenie treneri, gan viņu palīgi ir cilvēki, ar kuriem iznācis kopā spēlēt un kuri ir lielas autoritātes mūsu Latvijas futbolā.

Vai skatījies Latvijas izlases spēli Kazahstānā un, ja jā, kādi tev bija novērojumi, secinājumi?
Jā, protams, skatījos - skatos visas spēles bez izņēmuma. Latvijas izlasei klājās grūti Kazahstānā - skaidrs, ka, mūsu izlasei spēlējot viesos, pretinieki allaž vēlas mūs nospiest. Tomēr komanda bija lieliska pacietības aspektā un, neskatoties uz Kazahstānas spiedienu, neļāva tai veidot momentus. Savukārt galotnē jau mūsu izlasei bija divas brīnišķīgas iespējas, kuras realizējot, mūsu kontā iekristu trīs punkti.

Islande un Turcija - kurš, tavuprāt, ir spēcīgāks, nepatīkamāks, neērtāks pretinieks?
Grūti tā pateikt, kurš ir neērts. Katrs ir neērts, bet mūsu pieejai jābūt tādai, ka šobrīd visas domas par nākamo maču ar Islandi - gatavojamies tieši šai spēlei. Bet par Turciju domāsim pēc tam. Zinu, ka islandiešiem ir ļoti pieklājīga līmeņa komanda ar laba līmeņa futbolistiem. Atliek tikai paskatīties uz klubiem, kurus viņi pārstāv - tā ir iespaidīga kompānija.

Par mūsu izlases vidējo līniju - nav Cauņas, kura vietā tieši tu tiki izsaukts, nav arī traumētā Lazdiņa. Piekrīti, ka vidējā līnija nav savā labākajā sastāvā un vai tu esi gatavs reāli spēlēt un ar savu pieredzi palīdzēt?
Ja vien radīsies iespēja spēlēt, es atdošu vairāk nekā 100% - šādas atdeves nepieciešamību uzsver arī galvenais treneris. Pacentīšos to izdarīt un attaisnot uzticību. Ja kāda no puišiem vidējā līnijā iztrūkst, tas nenozīmē, ka mums jāpaceļ rokas un jāpadodas pretiniekam. Nē, nekā tamlīdzīga - izlase ir vieta, kurā pulcējas stiprākie no tiem, kas ir pieejami. Ja kāds ir traumēts, viņš ir jāaizvieto. Centīsimies spēlēt tā, lai šie iztrūkumi nebūtu jūtami.