Šodien otro zaudējumu Valentīna Granatkina piemiņas turnīrā piedzīvoja Latvijas U19 futbola izlase. Vladimira Babičeva vadītā komanda ar rezultātu 0:2 piekāpās Ukrainas vienaudžiem un D grupā noslīdēja uz pēdējo pozīciju. Rīt Latvija turpinās cīņu par 13.-16.vietu un pirmajā pusfinālā spēlēs pret Azerbaidžānu. Sazinājāmies ar Skonto FC pussargu Artūru Strazdiņu, lai noskaidrotu spēlētāja domas par komandas sasniegumiem un zaudējumiem.

Pirmajā spēlē pārliecinošs zaudējums pret Sanktpēterburgas izlasi (0:4), kādēļ šāda sagrāve un vai bija reālas iespējas "aizķerties" šajā spēlē?

- Tas bija ļoti negaidīts zaudējums, bijām cerējuši uz pozitīvākas nots sākt turnīru, bet tas bija pelnīts. Spēli iesākām ļoti bēdīgi - laukumā haotiski kustējāmies, nespējām uztvert spēles pavedienu. Ritot laikam mēs savācāmies un izveidojām samērā daudz vārtu gūšanas momentus, taču nebija, kas tos realizē. Viens no iemesliem bija uztraukums, jo sākumā mēs domājām, ka fiziski visu spēli nevarēsi izturēt, taču laikam ritot es personīgi sapratu, ka tomēr spēki pietiks. Jūtams arī tas, ka Latvijā šobrīd nav futbola sezona, piemēram, es pirms izlases kopā sanākšanas trenējos tikai nedēļu un tas ir pārāk maz, lai spētu atgūt optimālu kondīciju. Spēlējot pret tehniskākiem futbolistiem mēs varam uzvarēt ar komandas spēli, bet tā kā mēs kopā esam maz spēlējuši, tad arī tā mums šobrīd nav augstākajā līmenī. Individuāli šeit ļoti labi varam redzēt pie kā vēl ir dikti daudz jāpiestrādā.

Pēc neveiksmīgā sākuma spējāt saņemties un uzveikt spēcīgu Turcijas izlasi (1:0), kādi bija trenera norādījumi un ko pamainījāt gatavojoties otrajai spēlei?

- Vakarā pēc neveiksmīgās spēles pret Sanktpēterburgas izlasi mums bija sapulce, kurā treneris stāstīja gan par mūsu sagatavotību, gan par to kā mēs izgājām pret Sanktpēterburgas izlasi, kā arī mazliet pastāstīja par savu dzīvi un pieredzi futbolā. Tik tiešām bija interesanti paklausīties un tas mums morāli palīdzēja sagatavoties spēlei pret Turcijas izlasi. Uz laukuma mēs izgājām pavisam citādāki - mēs no 1. sekundes līdz mača beigām spēlējām futbolu, mēs parādījām raksturu un nepadevāmies, patiešām bija ļoti interesanta spēle. Mēs centāmies kontrolēt bumbu, vairāk spēlējām pa zemi. Protams, turki vairāk kontrolēja bumbu un veidoja bīstamus momentus, bet mēs nepadevāmies un turējāmies līdz galam. Es domāju, ka mēs ar par savu cīņassparu bijām pelnījuši uzvaru.

Un tomēr zaudējums trešajā spēlē pret Ukrainu (0:2) un pēdējā vieta grupā.

- Šodienas spēlē bija izmaiņas pamastastāvā un arī es spēlēju citā pozīcījā. Mums lielākais trūkums bija saspēle un saprašanās savā starpā, bet Ukraina spēlēja ļoti skaistu futbolu. Viņi šobrīd noteikti ir meistarīgāki, tādēl bija grūti ko likt pretīm. Žēl, ka neturpināsim cīņu par augstākajām vietām. 

Trijās spēlēs nav izdevies gūt vārtus no spēles, vai tiešām Sanktpēterburgā vārti ir mazāki nekā Latvijā bija pierasts?

- Nezinu vai māzāki (smejas), bet nespējam realizēt savus momentus. Pietrūkst realizācijas... redzam pie kā visiem ir jāstrādā.

Jau rīt cīņa par 13. vietu pret Azerbaidžānas komandu, vai spēsiet atgūties?

- Būs grūti spēlēt, bet vairāk jau nav ko taupīties, ir jāatdod pēdējie spēki, lai parādītu uz ko esam spējīgi. Ir vajadzīgi arī spēlētāji uz soliņa, kas varētu iesaistīties spēlē un pastiprināt komandas sniegumu.