Vairāk ziņasUz sākumu

Skats uz nākotni. Iepazīstieties - Artioms Gončarenko

Ziņu ievietoja: 09. decembris 2014, 12:32

„JFC Skonto ” U-16 komanda šogad kļuva par Latvijas čempioniem savā vecuma grupā. Viens no komandas līderiem ir lietuvietis Artioms Gončarenko. Devāmies pie viņa noskaidrot, kādi ceļi viņu šeit atveduši.

Zināms, ka piedzimi Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, kā liktenis tevi atveda uz Rīgu un „Skonto Academy”?

- Mani vecāki gribēja, lai es spēlēju futbolu, tādēļ ar bumbu es esmu no pašas bērnības, cik vien sevi atceros. Trenējos pie sava tēva, kā arī jauniešu futbola skolā „FM Ateitis”. 2012. gada vasarā piedalījāmies turnīrā Minskā un spēlējām pret „Skonto”, zaudējām 2:4, bet es iesitu abus. Pēc spēles rīdzinieku treneris Aleksejs Šarando izrādīja interese par mani un tika izteikts piedāvājums atbraukt uz Rīgu parādīt savas prasmes. Pārbaudes laikā sanāca sevi apliecināt un piekritu izteiktajam piedāvājumam.

Tas bija vairāk tavs vai vecāku lēmums?

- Gan tā, gan tā. „Skonto” bija solis augšup, jo Lietuvā nevienā akadēmijā tādus apstākļus kā šeit nevarēja piedāvāt. Cilvēki mani šeit ļoti labi uzņēma, kā arī treneri ir augstas klases speciālisti. Sākumā trenējos pie Alekseja Šarando un individuālā trenera Mihaila Miholapa. Tagad pie Andreja Kaļiņina un Igora Korabļova.

Vai zini kā tieši izdevās pārsteigt Šarando, jo gūtie vārti ne vienmēr izšķir visu.

- Mani vecāki ir vieglatlēti, tētis startēja PSRS izlasē, mamma Lietuvas. Daudz strādāju ar tēti, tādēļ man ir liels ātrums un izturība, ar  to arī biju pārāks par saviem komandas biedriem, to varu teikt nelieloties.

Un kā ar tehnisko arsenālu?

- Ar to gan ir daudz jāstrādā, un kopš šeit atrodos esmu arī kļuvis krietni labāks šajā ziņā. Tagad ar mums darbojas fiziskās sagatavošanas treneris Staņislavs Olijars, man ar viņu ļoti patīk sadarboties un viņa uzraudzībā ceru, vēl vairāk attīstīt savas ātruma īpašības. Liels gods strādāt ar cilvēku, kurš pats ir tik daudz sasniedzis sportā.

Kā atšķiras treniņi šeit no tiem, ko aizvadīji Lietuvā?

- Lietuvā mēs trenējāmies maz, kādas četras reizes nedēļā. Treniņus aizvadījām viena trenera uzraudzībā uz ne pārāk liela laukuma, kā arī vairākas vecuma grupas kopā. Šeit ir mazākas grupas un treneris vienmēr redz ko dari nepareizi un momentāni var dot padomu. Treniņu process šeit ir daudzpusīgāks, strādājam ar vispārējo fizisko sagatavotību, tehniku, sitieniem, kā arī pētām video un pozicionālo spēli.

Kāds ir tavs dienas grafiks akadēmijā?

- Pirms skolas ir treniņš, tad dodamies uz skolu. Pēc skolas ir pāris brīvas stundas un tad jau klāt ir vakara treniņš.  Grafiks ir samērā saspringts, bet visu ir jāiztur, lai sasniegtu to ko vēlos. 

Citi audzēkņi aizvada tikai vienu treniņu dienā, vai jūti, ka tev un pārējiem akadēmijas audzēkņiem otrs treniņš palīdz labāk sagatavoties?

- Protams, tagad es pats jūtu, ka ar vienu treniņu ir par maz. Gan fiziskajā ziņā, gan tehniskajā mēs strādājam vairāk, tādēļ arī uz laukuma varam parādīt ko vairāk. Ja ir brīvs laiks, tad mēs šeit uz vietas varam iet uz zāli un patrenēties papildus, ko arī nereti izmantojam.

Vai reizēm nerodas sajūta, ka palaid garām savu jaunību?

- Nē, mans mērķis ir kļūt par labu futbolistu, tādēļ zinu, ka no daudzām lietām ir jāatsakās. Kad ir brīvdienas arī es varu doties pastaigāties ar draugiem un citas lietas padarīt, bet tajā pašā laikā vienmēr paturu prātā to, ka pret lietām ir jāizturas profesionāli. Arī pie tā ko ēdam ir jādomā, nevaram ēst daudz saldumus un čipsus, tā vietā labāk nopirkt jogurtu.

Šogad aizvadīji vairākas spēles Lietuvas U-17 izlasē, kā komandas treneri tev seko līdz?

- Ziemā „Skonto” spēlēja pret Lietuvas akadēmiju, kura ir U-17 izlases bāzes komanda. Vienu spēli mēs uzvarējām, otrajā nospēlējām neizšķirti, laikam, sevi labi apliecināju un tagad U-17 izlasē dodos pamatsastāvā.

Artioms Gončarenko (pa kreisi) pēc vārtu guvuma Lietuvas U-17 sastāvā. Foto - lff.lt

Vairāki tavi „Skonto” U-16 komandas biedri šogad debitēja Virslīgā, bet tu nevarēji piedalīties pat dublieru čempionātā (netika samaksāta nauda par leģionāru pieteikšanu). Nejuties atdalīts un ko zaudējis sportiskā ziņā?

- Sportiskā ziņā es ļoti gribēju spēlēt dublieru čempionātā, jo tur pretiniekos nereti bija fiziski spēcīgas un jau daudz tehniskākas komandas kā jauniešu čempionātos. Bet es ļoti neraujos debitēt Virslīgā. Esmu redzējis daudz tādus, kas 14, 15 gados skaitās lielas zvaigznes, bet tālāk arī neko nesasniedz. Zinu, ka man vēl daudz jāstrādā, lai tur varētu cienīgi spēlēt, domāju, ka pēc nākamās sezonas es varētu būt gatavs.

Cik ilgs kontrakta termiņš tevi saista ar „Skonto academy”?

- Līdz šī līguma termiņa beigām ir atlicis pus gads. Bet tiek veidota jauna komanda un tiek piedāvāts noslēgt jaunu līgumu, kurš būs jau krietni garāks. Tagad ar vecākiem jau esam izlēmuši, ka parakstīsim arī jauno līgumu. Komandai tagad ir lieli plāni, paredzēts doties uz turnīru Nīderlandē, kur sacentīsimies ar „Ajax” un „PSV” akadēmijām, negribu to laist garām.

Vai tevi neuztrauc garais līguma termiņš, neraujies uz ārzemēm?

- Nē neraujos, šeit mums ir lieliski apstākļi. Laikā, kad mani noskatīja „Skonto”, man piedāvāja līgumu arī baltkrievu „BATE”, bet esmu priecīgs, ka izvēlējos tieši šo variantu. Gribu aizcīnīties līdz pirmajai komandai un, galu galā, gribu lai mani var pārdot un nopelnīt naudu. Akadēmijas audzēkņos tiek ieguldīta liela nauda, ceru, ka palīdzēšu to atgūt un pēc manis šeit varēs trenēties citi jaunieši. Spēlēt šeit ir arī liela atbildība, man ir liela cieņa pret tiem cilvēkiem, kas šo akadēmiju uztur.

Vai dodies arī uz galvenās komandas spēlēm, kuri ir tavi favorīti?

-  Jā, vienmēr dodos uz mājas spēlēm. Galvenie favorīti bija Ruslans Mingazovs un Valērijs Šabala. Tagad vairāk patīk Artjoma Osipova spēles stils.

Pieminēji Ruslanu Mingazovu, viņam tāpat kā tev nav tas raženākais augums un reizēm cīņās tas atstāja negatīvas sekas. Neuzskati, ka tavs augums pieaugušo futbolā var traucēt?

- Tieši otrādi, man patīk spēlēt pret augumā raženākiem aizsargiem, jo lielākajā daļā gadījumu viņi ir lēnāki un ar mazāku tehnisko arsenālu. Viņi vienkārši nav tik kustīgi.  Gaisa divcīņas ir grūtāk, bet spēlējot ar bumbu pa zemi augumam vairs nav nozīmes.

Parunājām par to kā iejuties akadēmijā, bet kā iejuties skolā, kā tev sokas mācībās?

- Skolā iejutos labi, bet ar mācībām bija grūti. Lietuvā mācījos lietuviešu skolā, bet šeit krievu. Krievu izvēlējos, jo es  valodu zināju sarunvalodas līmenī, bet rakstīt un mācīties bija grūti.

Jūtu, ka arī latviski tīri labi saproti.

- Jā, daudz kontaktējos ar komandas biedriem, kuri ir latvieši. Man nav mērķis iemācīties perfekti latviski, bet kontaktējoties aizvien izdzirdu jaunus vārdus un neviļus tos iegaumēju, tādēļ palēnām valodas zināšanas attīstās. 

Artioms Gončarenko vēl "FM Ateitis" sastāvā.