Vairāk ziņasUz sākumu

Džordžs Orvels: Sportiskais gars

Ziņu ievietoja: 03. janvāris 2014, 18:45

Daži domā, ka futbols ir dzīvības un nāves jautājums… Varu viņiem apliecināt, ka tas ir kaut kas vēl daudz nopietnāks.

Šos skotu futbolista un asprāša Bila Šenklija vārdus var pilnībā attiecināt uz PSRS čempionvienības Maskavas Dinamo pirmo draudzības spēļu izbraukuma turnīru Lielbritānijā 1945. gada decembrī. Angļiem pilnīgi nezināmā komanda parādīja pārsteidzoši labu futbolu, nospēlējot 3:3 ar Chelsea, ar 10:1 sagraujot Cardiff City, ar 4:3 uzvarot Arsenal komandu, kas bija pastiprināta ar trim citu klubu zvaigznēm, un pabeidzot turnīru Glāzgovā ar neizšķirtu 2:2 pret vietējo Rangers. Vērojot šīs spēles, laikraksta Daily Express sporta komentētājs atzīmēja, ka Dinamo futbolisti spēlējuši tā, „it kā zaudējuma gadījumā viņus uz sešiem mēnešiem varētu izsūtīt uz Sibīriju”. Sev par laimi, NKVD vadītāja Berijas mīluļi nezaudēja. Maskava viņus sagaidīja kā nacionālos varoņus.
                                                                                                                                                                                                                                                                       V.Ā.

Tagad kad Dinamo futbola komandas īsais izbraukuma turnīrs ir beidzies, ir laiks publiski pateikt to, ko daudzi prātīgi cilvēki privātās sarunās teica jau pirms šīs komandas ierašanās. Proti, ka sports ir drošs nelabvēlības iemesls un ka šis turnīrs, ja tas vispār atstājis kādu iespaidu uz britu-padomju attiecībām, tad vienīgi tās pasliktinājis.

Pat avīzes nav spējušas noslēpt faktu, ka vismaz divi no četriem nospēlētajiem mačiem izraisīja daudz aizkaitinātu emociju. Kāds, kurš bija skatījies Dinamo spēli pret Arsenal, man stāstīja, ka viens britu un viens krievu spēlētājs pat nonākuši līdz dūru vicināšanai un skatītāju pūlis izsvilpis tiesnesi. Kāds cits man teica, ka Glāzgovā laukumā esot valdījusi pilnīga anarhija jau no mača sākuma. Tam visam klāt vēl šim nacionālistiskajam laikmetam tipisks strīds par Arsenal komandas sastāvu. Vai tā tiešām bija Anglijas izlase, kā apgalvo krievi, vai vienkārši līgas komanda, kā apgalvo briti? Un vai Dinamo izlēma pārtraukt turnīru tādēļ, lai izvairītos no spēles ar Anglijas izlasi? Kā parasti, katrs uz šiem jautājumiem atbild, vadoties no savām politiskajām simpātijām. Tiesa, ne gluži katrs. Man bija interesanti redzēt – un tas labi raksturo grēcīgās kaislības, ko futbols spēj raisīt, - ka rusofā laikraksta News Chronicle sporta komentētājs uzņēma pretkrievisku noti, sakot, ka Arsenal komanda nebija Anglijas izlase. Nav šaubu, ka šis strīds vēl gadiem atbalsosies vēstures grāmatu zemsvītras piezīmēs. Tikmēr Dinamo izbraukuma spēļu rezultāts, ja vispār var runāt par kādu rezultātu, ir naida pieaugums abās pusēs.


1945. gada 13. novembrī "Stamford Birge" stadionā Chelsea - Maskavas Dinamo (Foto: chelseafc.com)

Un kā gan lai būtu citādi? Es vienmēr brīnos, dzirdot cilvēkus runājam, ka sports veicinot labas gribas stiprināšanu starp tautām un ka, ja vien pasaules vienkāršie ļaudis varētu satikties futbola vai kriketa laukumā, viņiem nerastos ne mazākā vēlēšanās tikties kaujas laukā. Pat nezinot konkrētus gadījumus (piemēram 1936. gada Olimpiskās spēles), kad starptautiskas sporta sacīkstes pārvērtās naida orģijās, šādu iespēju viegli varētu izsecināt no vispārīgiem principiem. Gandrīz visi mūsdienu sporta veidi ir balstīti uz sacensību. Spēlē tādēļ, lai uzvarētu, un pašai spēlei nav lielas jēgas, ja netiek darīts viss, lai uzvarētu. Laukos, kur puikas sadalās komandās un uz kārts nav liktas lokālpatriotisma jūtas, var spēlēt vienkārši prieka vai sportošanas pēc. Bet tiklīdz ir runa par prestižu, tiklīdz tev liekas, ka tu un tava komanda zaudējuma gadījumā tiks apkaunota, pamostas vismežonīgākie kaujinieciskie instinkti. Katrs, kurš kaut vai skolas laikā ir spēlējis futbolu, to zina. Starptautiskajā līmenī sports, atklāti runājot, ir karadarbības imitācija. Taču galvenais ir nevis sportistu uzvedība, bet skatītāju attieksme, un aiz skatītājiem ir tautas, kuras šo absurdo sacīkšu dēļ jūk prātā un kuras nopietni tic – vismaz sacīkšu brīdī –, ka skriešana, lēkšana un bumbas speršana ir pārbaudījums nacionālajai pašcieņai.

Pat tik nesteidzīga spēle kā krikets, kas drīzāk prasa eleganci, nevis spēku, var atraisīt nelabvēlīgas emocijas, kā mēs to redzējām strīdos par austrāliešu komandas parupjo taktiku Anglijā 1921. gadā. Futbols – spēle, kurā spēlētāji nevar izvairīties no sadursmēm un kurā katras valsts komanda spēlē savā stilā, kas citiem liekas negodīgs, – ir daudz ļaunāks. Vissliktākais ir bokss. Viens no pretīgākajiem skatiem pasaulē ir boksa mačs starp balto un krāsaino bokseri jauktas auditorijas priekšā. Bet boksa publika vienmēr ir draņķīga, un sieviešu uzvedība jo īpaši tāda ir, tādēļ reizēm tās pat nelaiž sporta zālē. Katrā ziņā pirms diviem trim gadiem, kad notika boksa sacīkstes starp zemessardzes un regulārās armijas karavīriem, es tiku norīkots sardzē pie zāles durvīm ar uzdevumu nelaist iekšā sievietes.

Anglijā apsēstība ar sportu ir gana nopietna, bet vēl nevaldāmākas kaislības tā raisa jaunajās valstīs, kur komandu spēles un nacionālisms ir samērā jaunas parādības. Indijā vai Birmā futbola spēles notiek policijas ielenkumā, lai līdzjutēju pūļi nenonāk laukumā. Birmā es redzēju, kā vienas komandas atbalstītāji izlauzās cauri policijai un kritiskā brīdī izsita no ierindas pretinieku komandas vārtsargu. Pirmais lielais futbola mačs Spānijā pirms gadiem piecpadsmit beidzās ar nekontrolējamiem grautiņiem. Kad tiek pamodināts spēcīgs sacensības gars, ticība spēlei pēc noteikumiem izgaist kā dūmi. Ļaudis vēlas redzēt vienas komandas uzvaru un otras pazemojumu, un viņi aizmirst, ka uzvara, kas iegūta krāpjoties vai pūļa uzbrukuma dēļ, ir bezjēdzīga. Pat tad, kad skatītāji neiejaucas fiziski, viņi pūlas iespaidot spēli, uzmundrinot savu komandu un norejot pretiniekus ar svilpieniem un aizvainojošiem izsaucieniem. Nopietnam sportam nekā kopīga ar godīgu spēli. Tas ir saaudzis ar naidu, skaudību, plātību, necieņu pret noteikumiem un sadistisku vardarbības vērošanas prieku – citiem vārdiem, tas ir karš bez šaudīšanās. Nevajag kult tukšus salmus par tīro, veselīgo sacensības garu futbola laukumā un olimpisko spēļu dižo lomu tautu tuvināšanā, derīgāk būtu palūkoties, kā šis mūsdienu sporta kults ir radies. Daudzām mūsdienās populārām spēlēm ir sena izcelsme, taču liekas, ka vēstures periodā starp Seno Romu un 19. gadsimtu sports netika uztverts īpaši nopietni. Pat Anglijas privātajās skolās sporta kults sākās tikai pagājušā gadsimta beigās. Doktors Arnolds, kuru uzskata par mūsdienu privātskolu „tēvu”, sporta spēles sauca par tukšu laika nosišanu. Tad, galvenokārt Anglijā un ASV, sporta spēles tika iestrādātas bagātīgi finansētos pasākumos, kas ir spējīgi piesaistīt plašas cilvēku masas un atraisīt mežonīgas kaislības, un šī infekcija izplatījās no valsts uz valsti. Vislielāko izplatību ir guvuši tieši kaujinieciskākie sporta veidi – futbols un bokss. Nav šaubu, ka tas ir cieši saistīts ar nacionālisma uzplūdiem – tas ir, ar idiotisko mūsdienu ieradumu identificēt sevi ar spēcīgām kolektīvām vienībām un skatīt visu notiekošo konkurētspējas prestiža gaismā. Pilsētās, kur vidusmēra cilvēkam piemīt sēdošs vai vismaz fiziski mazkustīgs dzīvesveids bez lielām radošā darba iespējām, populārākas ir organizētas spēles. Lauku vidē zēns vai jauneklis lielu daļu savas enerģijas iztērē staigājot, peldot, pikojoties, kāpjot kokos, jājot un dažādās izklaidēs, kas saistītas ar nežēlību pret dzīvniekiem, tādās kā makšķerēšana, gaiļu cīņas un žurku medības ar mājas seskiem. Lielā pilsētā vienīgā iespēja atbrīvoties no liekās enerģijas vai sadistiskajiem impulsiem ir iesaistīties grupu aktivitātēs. Sporta spēles tiek ņemtas nopietni Londonā un Ņujorkā, un tāpat tās tika ņemtas nopietni Romā un Bizantijā. Arī viduslaikos tika spēlētas spēles – iespējams, ļoti brutālas spēles –, bet tās netika jauktas kopā ar politiku, nedz arī veicināja naidu starp cilvēku grupām.

Ja kāds gribētu vēl pastiprināt milzīgo naida enerģiju, kas uzkrājusies pasaulē, diez vai būtu iespējams atrast labāku līdzekli par futbola maču sēriju starp ebrejiem un arābiem, vāciešiem un čehiem, indiešiem un britiem, krieviem un poļiem, itāļiem un dienvidslāviem, kur katrs mačs notiktu 100 000 cilvēku lielas etniski jauktas līdzjutēju publikas priekšā. Es, protams, neapgalvoju, ka lielais sports ir viens no galvenajiem starptautiskās konfrontācijas cēloņiem, es domāju, ka lielais sports ir tikai viena no parādībām, ko izraisījuši tie paši cēloņi, kuri radījuši nacionālismu. Un tomēr, sūtot valsts čempionvienību vienpadsmit vīru sastāvā cīnīties pret kādas citas valsts komandu un ļaujot abu pušu līdzjutējiem just, ka zaudējums attiecīgajā valstī tiks uztverts kā nacionāls pazemojums, attiecības var tikai sabojāt vēl vairāk.

Tādēļ es ceru, ka mēs neatbildēsim Dinamo komandai ar britu futbolistu vizīti PSRS. Ja mums tas būs jādara, tad sūtīsim otrās šķiras komandu, kura noteikti tiks sakauta un kuru nevarēs uzdot par tādu, kas reprezentē Lielbritāniju kā valsti. Mums jau tāpat pietiek reālu problēmu, un nevajag radīt vēl kādas, mudinot jaunus vīriešus spert otram pa apakšstilbiem satrakotu skatītāju ielenkumā.

"Tribune" 1945. gada 14. decembris

 

Raksts pārpublicēts no žurnāla "Rīgas Laiks" 2012. gada augusta numura