Vairāk ziņasUz sākumu

Ruslans Mingazovs: "Svētki ir jārada mums pašiem".

Ziņu ievietoja: 18. oktobris 2012, 16:15

Lielā intervija ar Skonto FC un Turkmenistānas izlases pussargu Ruslanu Mingazovu.

Интервью на русском языке

Ar Skonto un Turkmenistānas izlases pussargu, kā arī mūsuprāt vienu no labākajiem leģionāriem  čempionāta vēsturē, mēs satikāmies Skonto bāzē Ķeizarmežā, lai parunātu par futbolu un ne tikai. Ruslans izrādījās ļoti laipns un labvēlīgs cilvēks, kā arī ļoti interesants sarunbiedrs.

Ruslan, kā ir zināms, tu esi no sportiskās ģimenes. Sakarā ar šo, vai vari pateikt, ka tavs ceļš dzīvē bija iepriekš noteikts, jeb vecākiem vai tev pašam bija arī kādi citi, ar sportu nesaistītie plāni?

Tiešām, mans tēvs ir futbolists, kas ir spēlējis futbolu visu savu mūžu un ir sasniedzis lielus panākumus Turkmenistānas futbolā. Tādēļ jau kopš agras bērnības es novēroju, kā cilvēki apkārt man mīl futbolu un cik lielu lomu viņu dzīvē spēlē futbols. Kad man bija 6 gadi es kādā vakarā palūdzu tēvu paņemt mani līdzi uz nodarbībām, un viņš uzreiz piekrita, domājot, ka jau rītā es par to aizmirsīšu (smejas) . Tomēr ne, septiņos no rīta es piecēlos un tēvs aizveda mani uz futbola skolu.  Sākumā nodarbojos vienā grupā ar vecākiem puišiem, jo mana vecuma grupas nebija. Atbildot uz uzdoto jautājumu, varu teikt, ka ģimenes ietekme nospēlēja zināmo lomu, tomēr drīzāk tie ir gēni  - pats to biju gribējis un pašam bija milzīga tieksme spēlēt. Vēl ir jāatzīmē, ka ar katru gadu es arvien vairāk gribēju izmēģināt savus spēkus citas valsts čempionātā, un ģimene man ļoti palīdzējā šajā ziņā. Tēvs vienmēr man palīdzēs, jo viņš ļoti labi saprot mani, un vienmēr godīgi pateiks, kad man ir taisnība un kad nav.

Skaties, Centrālāzijas futbols mums ir zināms pateicoties Kazahstānas un Uzbekijas klubiem, savukārt par Turkmenistānas futbola dzīvi mēs nezinām itin neko.  Tie, kas jau sen interesējas par futbolu, var atcerēties „Kopetdagu”, kurā spēlējis tavs tēvs , un laikam tas arī ir viss...

Vienu gadu esmu nospēlējis „FC Asgabad” sastāvā, ar kuru guvu valsts čempionu titulu un arī valsts Superkausu.  Čempionāts tiešām ir „slēgts”, bet ar katru gadu tas attīstās  un kļūst arvien spēcīgāks. Tiek pieaicināti laba līmeņa ārzemju speciālisti, tajā skaitā no Turcijas. Salīdzinot Turkmenistānas un Latvijas čempionātus varu pateikt, ka to līmenis ir visai līdzīgs. Kas attiecas uz valsts izlasi, tajā spēlē  arī puiši no ārzemju klubiem – dažādiem Centrālāzijas čempionātiem, no Azerbaidžānas, no Krievijas 1.līgas , un arī es, Latvijas virslīgas pārstāvis.

Kā vispār radās variants pāriet uz Rīgas klubu?

Skonto un FC Asgabat, kur toreiz spēlēju, piedalījās Turkmenistānas prezidenta kausā, bet spēlēja dažādās grupās. Neskatoties uz to, Ešvorts gāja skatīties mūsu spēles, un toreiz trijos mačos es iesitu divus vārtus un vispār izskatījos visai labi, tāpēc arī Skonto izrādīja savu interesi. Bija piedāvājums arī no Armēnijas kluba, finanšu ziņa pat labāks, tomēr mēs ar tēvu pieņemam lēmumu braukt uz Latviju, ko nemaz nenožēloju.

Latvijā tu spēlē ne pirmo gadu. Tavuprāt čempionāta līmenis paliek nemainīgs, jeb tomēr notiek kaut kādas izmaiņas?

Teiksim tā, ar katru gadu man ir arvien vieglāk spēlēt Virslīgā. Pirmais gads gan bija nenormāli grūts, jo atbraucu uz Latviju 17 gadu vecumā un bija nepieciešama adaptācija...Pats čempionāta līmenis tiešām paliek nemainīgs, bet šo četru gadu laikā es ieguvu tādu formu, kas ļauj man spēlēt jau augstākā līmenī.

Vai pārcelšanās no Ašgabatas uz Rīgu bija grūta? Kā nekā tā ir pavisam cita valsts, ar citu klimatu un cilvēku mentalitāti? Ir tas, kas te pietrūkst visvairāk ?

Sākumā bija visai grūti adaptēties. Bet es jau minēju, ka man bija mērķis,  kas man bija jārealizē. Bija ļoti auksti, bet beigu beigās pieradu arī pie tā. Kas pietrūkst? Protams, ka saules (smejas) . Es tagad labprāt pasauļotos!

Tas, ka ir jāspēlē valstī, kurā futbols nav tik populārs, tev traucē? 

Protams, tas ir ļoti slikti, ka futbols te ir interesants tikai tiem, kas ar to nodarbojas. Varbūt, iemesls tam visam ir ne īpaši veiksmīga Latvijas klubu piedalīšanās Eirokausos. Bet ja cilvēki aktīvāk nāktu uz Virslīgas spēlēm, šis atbalsts dotu papildus motivāciju Latvijas komandām labāk nospēlēt tajos pašos Eirokausos. Es ļoti ceru, ka ar laiku Latvijas futbols izraisīs tādu interesi, kādu tas ir pelnījis.

Nesen tu ar komandas biedriem apmeklēji Dinamo Rīga spēli. Tev patikusi spēle, atmosfēra tajā ?

Jā, tas man patika! Hokeja spēles sāku apmeklēt tieši šeit, Latvijā, jo Turkmenistānā zināmu iemeslu dēļ šis sporta veids nav tik attīstīts. Jā, šad tad izdodas apmeklēt kādu spēli, atbalstīt „mūsējos”, jo kā nekā Rīga un Latvija man jau nav svešas.

Izņemot futbolu, kādi sporta veidi ir populāri tavā valstī?

Bokss, cīņas sporta veidi, smagatlētika...bet futbols ir bezierunu līderis! Ir uzcelti vairāki jauni stadioni un to apmeklētība ir ļoti labā līmenī . Biļetes pārsvara ir bezmaksas , skolēni tiek aktīvi aicināti nākt uz spēlēm. Mūsu valstī cilvēkiem patīk futbols!

Turkmenistānā esi labi zināms kā spēlētājs?

Var teikt, ka esmu.  Galvenokārt pateicoties spēlēšanai valsts izlasē, zina arī to, ka spēlēju Eiropā. Bija ļoti patīkami, kad iesitu vārtus U-21 izlases labā 30 tūkstošu skatītāju priekšā. Jau nākamajā dienā mani sāka atpazīt uz ielām. To sajūtu ar neko citu nevar salīdzināt, kad nodarbojies ar to, kas pašam ļoti patīk un pārējie to novērtē.

Tu pats seko līdzi kādas valsts čempionātam? Varbūt fano par kādu komandu?

Jā, interesējos par vairākiem čempionātiem. Vai fanoju par kādu? Tagad jau nē, bet savulaik atbalstīju Milānu.

Varbūt ir klubs, par kura spēlētāju tu sapņo kļūt?

(neliela pauze)  Es vēlos pakāpeniski progresēt kā futbolists un šādā veidā nedomāju par savu nākotni.  Bet visvairāk mani piesaista Anglijas futbols. Šajā ziņā man blakus ir lielisks piemērs  – mans treneris. Es gribētu sasniegt to, ko ir sasniedzis viņš.

Pahars kā treneris ir diktators vai vienmēr ir gatavs uzklausīt?

Otrais variants. Vasiļjevičs  vienmēr uzklausīs un mēģinās saprast spēlētāju. Tieši man šo divu gadu laikā viņš ir daudz ko devis un var teikt, ka iegrieza pareizajā virzienā.

Esi strādājis ar Polu Ešvortu, Aleksandru Starkovu, un šobrīd – ar Marjanu Paharu. Kurš no šiem treneriem tev pašam ir tuvākais?

Esmu pateicīgs katram no šiem speciālistiem . Ešvortam – par to, ka atvedis mani uz Latviju un devis man iespēju spēlēt Eiropā. Starkovs ir lielisks treneris, un 2010.gada tituls ir lielisks apliecinājums tam. Un tieši tajā gadā es strauji progresēju kā spēlētājs. Paharam esmu pateicīgs par Baltijas līgas titulu, Latvijas kausu, un arī šī gada čempionātā vēl nekas nav zaudēts. Es ļoti daudz runāju ar Paharu, viņš ir ļoti tuvs man kā cilvēks.

Var pateikt, ka visu šo trenera vadībā tu esi progresējis . Pastāsti sīkāk, ko tieši tev ir devis katrs no viņiem?

Izturīgāks es kļuvu pateicoties Ešvortam. Viņš ir norūdījis manu raksturu. Ešvorts nekad neapstādinātu treniņu, pat ja redzētu, ka tev iesita. Pat ja asins tek no deguna – nekas, ieliek vati un turpini!  Starkovs ir ļoti labs cilvēks un psihologs. Mana problēma  bija vārtu gūšanas momentu realizēšana – varēju iesist vienu no septiņām 100% iespējām. Starkovs iemācīja mani koncentrēties uz epizodes beigām, tādēļ es sāku sist iekšā: 2010.gadā iesitu 8 vārtus, starp tiem bija ļoti svarīgi. Pahara laikā es sāku spēlēt daudzveidīgāk, uzlaboju savu tehniku. Šogad noteiti esmu sācis spēlēt vēl kreatīvāk.

  Mērķi izcīnīt čempionu titulu šogad, cik saprotams, neviens nav noņēmis?

  Tieši tā. Un domāju, ka „Daugava” vēl paklups.

Nākamais jautājums var būt ne visai patīkams. Skonto mēdz labi un izteiksmīgi nospēlēt pret Top4 komandām, bet zaudēt punktus mačos pret nomināli vājākiem klubiem. Kāpēc tā?

Šo četru gadu laikā esmu sapratis, ka pret Skonto noskaņojas visi. Teju katrā klubā ir cilvēki, kas savulaik bija saistīti ar Skonto. Bet mums pašiem tiešām šad tad pietrūkst īstā noskaņojuma: varam atslābināties pēc tam, kad iesitam , tad paši ielaižam un pretinieks pāriet uz aizsardzības taktiku. Tādēļ arī zaudējam punktus. Esmu pārliecināts, ka visās atlikušajās mums ir jāiesit cik vien iespējams un nedrīkst paļauties uz 1-0 noturēšanu. Visi puiši saprot, ka šajās spēlēs ir jāizcīna 12 punkti un ne mazāk. Mums tas ir jāizdara, viss pārējas ir Dieva rokās.

Tev pašam kurš no Virslīgas dueļiem ir pats principiālākais? Skonto pret...

(pauze) pret Liepājas Metalurgu. Pat no malas ir labi redzama šo spēļu spriedze, pat līdz kautiņiem. Daudz sadursmju, neviens nepiekāpsies. Mačos pret Liepāju vienmēr spēlējam ar maksimālo atdevi.

Laikam bija ļoti nepatīkami  izlaist pēdējo spēli pret Metalurgu? (Skonto uzvarēja 3-1, Ruslans to izlaida diskvalifikācijas dēļ)

Jā, bija ļoti grūti. Spēlējot laukumā nav nekādu pārdzīvojumu, jo pilnīgi koncentrējies spēlei, bet skatoties no malas, protams, ka ļoti pārdzīvoju. Kas attiecas uz diskvalifikāciju – pats esmu vainīgs, nedrīkstēju cīņas karstumā tā reaģēt uz tiesneša lēmumu. Tā bija mana kļūda un ar šo arī pievīlu komandu, jo šīs spēles bija ļoti svarīgas.

Vēl viens kutelīgs jautājums. Dažādu iemeslu dēļ klubu pamet spēlētāji un daži no tiem pievienojas citiem Latvijas klubiem. Spēlēt pret bijušajiem komandas biedriem ir vieglāk, grūtāk, vai tas vispār neko neietekmē?

Man no pašas bērnības iemācīja, ka uz laukuma nav draugu un brāļu. Spēlējot  nepievēršu tam nekādu uzmanību. Pēc mača gan varu paspiest roku, parunāties ar to pašu Kasparu Dubru vai Igoru Tarasovu. Šie puiši ir mani biedri, ar kuriem biju vienā laivā un ēdu vienu maizi.

Kurš ir tavs labākais draugs starp spēlētājiem?

Bija Džuniors, bet viņš ir aizbraucis. Kā man ir zināms, viņš ir pametis to Austrijas klubu, kurā spēlēja  vienu sezonu. Kaut kas viņam tur nesanāca. Man ir ļoti labas attiecības ar Igoru Savčenkovu, ar Sergeju Šmatovalenko. Ar visiem pušiem - leģionāriem : Romanu Amirhanovu, Adilu Ibragimovu, Aleksandru Kukanosu, Minori Saro, Hulio Riosu. Cenšamies turēties kopā ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā, vienmēr palīdzam viens otram.

Klīda baumas, ka par tevi interesējas Tottenham Hotspur un brauci atrādīties uz Londonu?

Nē, tā  nebija. Bija interese no cita kluba puses, bet tas nebija Tottenham.

Bet kuru valsti pārstāv šis klubs? Eiropas valsts? Krievija?

Tas bija Eiropas klubs. Ne Krievijas.

Šo četru gadu laikā ar kuru spēlētāju tev radās labākā savstarpējā saprašanās laukumā?

Cauņa, protams, deva lieliskas piespēles, pēc kurām viss bija atkarīgs jau no tevis paša. Džuniors varēja ļoti labi  pieturēt bumbu, dot piespēli, ar viņu viegli varēja izspēlēt sieniņu. Ar Vladimiru Koļesņičenko bija lieliska saprašanās. Šogad varu atzīmēt Minori Sato, kas var atdot man piespēli mani neredzot. Viņš vispār ļoti labi redz laukumu, žēl, ka spēlēšanas laiks viņam šogad nav tik liels.

Bet pret kuru pretinieku bija visgrūtāk spēlēt individuālajā līmenī?

Pat nezinu, kuru izcelt... Kā jau runājām, visgrūtāk ir spēlēt pret tabulas lejasgala komandām.

Atceries savus pirmos vārtus Skonto sastāvā? Un kurus no saviem vārtiem un piespēlēm tu varētu nosaukt par skaistākajiem?

Pirmos vārtus? Protams atceros! Tie tika gūti spēlē pret FK Jūrmalu(tagadējā FK Daugava), kad abi komandas uzbrucēji Lado Dvališvili un Ivans Lukjanovs kādu iemeslu dēļ nevarēja spēlēt, un man ar Džunioru (pussargam un labējām aizsargam) bija viņi jāaizvieto. Izgāju un iesitu. Džuniors arī iesita, un tie vārti arī viņam bija pirmie. Pašus skaistākos vārtus, manuprāt, es iesitu Ventspilij, kad mājās apspēlējām viņus 1-0. Piespēle? Tā laikam bija piespēle Šabalam Baltijas Līgas finālā. 

Tev nesen  sanāca nospēlēt vienu spēli Latvijas 1.Līgā (Skonto FC II pret FK Ventspils II). Kā tu varētu novērtēt Skonto dublierus, un varbūt varētu izcelt kādu no otrās komandas spēlētājiem?

Ir tomēr jāņem vērā, ka 6-7 spēlētāji, kas spēlē 1.Līgā, trenējās ar pirmo komandu. Bet no tiem, kas vēl nav galvenās komandas pieteikumā, varu izcelt Gutkovski. Ja viņš tieksies uz priekšu un  cītīgi strādās, viņam viss sanāks.

Pēdējais nepatīkams jautājums, no kura tomēr nevar izvairīties. Kā zināms, klubam ir visai grūts finansiālais stāvoklis un izskanēja informācija, ka tiek aizkavēta spēlētāju algu izmaksa. Ir kādas izmaiņas šajā ziņā?

Pagaidām izmaiņu nav. Situācija tiešām ir smaga, bet visi spēlētāji ir noskaņojušies nospēlēt atlikušas spēles ar maksimālo sparu un atdevi, lai izcīnītu pēc iespējas augstāko vietu. Bet viss pārējais jau nav atkarīgs no mums. Mēs zinām, ka mūsu kluba vadība tagad cīnās par mums un dara visu iespējamo, lai šo situāciju atrisinātu. Bet mums atliek cerēt, ka klubam ar tādu vārdu viss būs labi.

Kad tu saprati, ka esi viens no komandas līderiem ?

Godīgi sakot, es tā nemaz neuzskatu . Vienkārši nedomāju par to. Daru savu darbu tik labi. Cik vien spēju, bet tālāk lai citi izlemj un vērtē.

Kuru no Skonto spēlēm Eirokausos tu pats izceltu?

Spēli mājās pret Hajduku. Tā parādīja, uz ko mēs īsti esam spējīgi. Nospēlējām ne sliktāk par horvātiem, bet ja vien Šabala būtu realizējis savu momentu izbraukumā... Mēs vēl pacīnītos ar Interu (smejas) . Uzvara spēlē pret Hajduku ir liels solis uz priekšu , tā palīdzēs mums psiholoģiski un tai ir jākļūst par pamatu mūsu nākamajām uzvarām.

Pēc tās spēles bija piedāvājumi no citiem klubiem?

Izņemot jau pieminēto? Nezinu, varbūt bija.

Tev ir aģents?

Nav. Tā vienkārša iemesla dēļ, ka ar visām lietām, kas skar manu iespējamu pāreju, nodarbojas kluba vadība. Un es ļoti gribu, lai klubs, kas izaudzināja mani, nopelnītu naudu no manas pārejas – tāpat kā  Cauņas gadījumā.

Ko tu varētu mums pastāstīt par savu valsti? Turkmenistāna mums ir tāda terra incognita, laikam tāpat, ka Latvija tev pirms atbraukšanas uz šejieni.

Galvenais ir tas, ka Turkmenistāna ir siltā un viesmīlīga zeme, kur dzīvo labi un atsaucīgi cilvēki. Pēdējos gados mūsu valsts ļoti strauji attīstās, visur būvē kaut ko jaunu. Es atbraucu uz mājām un nevaru atpazīt savu dzimto pilsētu  - tik krasi tā mainās, kļūst labāka. Vienmēr atklāju kaut ko jaunu. Ziniet, savu karjeru es gribētu pabeigt dzimtenē. Domāju, ka tajos laikos futbola līmenis Turkmenistānā būs pietiekoši augsts.

Tev ir liela ģimene?

Man ir divas māsas - 3 gadu vēcāka un 14 gadu jaunāka. Jā, mums visiem tas ir bijis liels un ļoti patīkams pārsteigums (smejas). Tagad jaunākai māsai ir 7 gadi.

Vēcāka māsa ar sportu nenodarbojas?

Agrāk nodarbojās ar vieglatlētiku. Bet tagad gan viņa mācās institūtā un viņai ir citas prioritātes.

Pašam ir vēlme iegūt augstāko izglītību?

Jau to daru. Mācos Baltijas Starptautiskajā akadēmijā, uzņēmuma menedžmenta programmā. Man ir jāmācās klātienē, jo Turkmenistānā joprojām ir obligātais kara dienests un par mani jau interesējās (smejas) . Var iesaukt līdz 27 gadiem, vai nu ir jābūt divu bērnu tēvam.

Saki godīgi, kur meitenes ir skaistākas?

Provokatīvs jautājums (smejas) ! Rīdzinieces ir skaistas, bet man tomēr ir tuvāks austrumniecisks svieviešu tips. Mana mīļotā arī ir no Turkmenistānas.

Tev sanāk paceļot pa Latviju ne tikai komandas autobusā?

Jā, esmu bijis Siguldā, Liepājā...tur atradu savu tautieti . Paciemojos , paēdu plovu (smejas). Tagad taisos braukt uz Ventspili – Igors Savčenkovs aicina ciemos.

Ja jau pieminēji plovu – varbūt vari ieteikt kādu labu restorānu ar Centrālāzijas virtuvi?

Man patīk „Uzbekistāna”, visai bieži tur iegriežos .

Kā pavadi savu brīvo laiku?

Mācos, cenšos apmeklēt lekcijas, bet ne vienmēr tas sanāk. Ar komandas biedriem varam aiziet uz kino vai to pašu hokeju. Pēc treniņiem varam paši uzspēlēt futbolu brīvā režīmā .

Tātad neesi no tiem, kas visu vakaru var spēlēt PlayStation?

Neesmu gan (smejas). Protams, varu uzspēlēt, bet ne tik daudz. Un kādēļ lai es to darītu, ja tepat ir trenažieru zāle, baseins, basketbola laukums – ir ar ko nodarboties .

Un alus?

Tas nu noteikti mani neinteresē. Kā nekā priekšā vēl ir četras spēles, kuras ir jāuzvar. Tad arī varēsim iedzert kādu aliņu.

Tad jau labāk šampanieti. Cerams, tam būs iemesls!

Es arī uz to ceru. Mums ir jārada pašiem šie svētki, it īpaši tāpēc, ka daudz kas ir atkarīgs no mums.

by Evgen&Dragoo (с) h-side.lv