Vairāk ziņasUz sākumu

Tamazs Pertija: "Mums ir jāiemācās būt kopā ar komandu smagos brīžos, kad tas ir visvairāk vajadzīgs."

Ziņu ievietoja: 25. jūlijs 2015, 01:03

“Skonto” vakar noslēdza savu dalību šis sezonas Eirokausos ar smagu zaudējumu Ungārijā. Bet, neskatoties uz šo nepatīkamo zaudējumu, tieši “Skonto” šosezon visveiksmīgāk parādīja sevi Eiropas arēnā. Divas uzvaras pret īriem, neizšķirts pirmajā spēlē ar ungāriem un tikai viens zaudējums, kura dēļ nācās izstāties no UEFA Eiropas līgas. Četrās Eiropas līgas spēlēs četrus vārtus guva Artūrs Karaušausks, divus Vladislavs Gutkovskis un pa vienai reizei izcēlās Renārs Rode un jaunais Vladislavs Sorokins. Kopumā, Eirokausos debitēja jaunie puiši kā Sorokins un Indrāns. Vainīt kaut ko būtu ļoti nepareizi, varam tikai pateikties puišiem, ka izspieda no šīs sezonas maksimumu, zinot, ka “Skonto” dalība Eirokausos līdz pēdējam brīdim bija zem lielas jautājuma zīmes. Tas pats attiecas arī uz pārējiem Latvijas klubiem, kuri parādīja ļoti labu sniegumu un sniedza visiem Latvijas līdzjutējiem patīkamus brīžus. Esam pieraduši pie pirmās neveiksmes meklēt vainīgos, taču tomēr vai kāds varēja iedomāties, ka visi trīs Latvijas klubi veiksmīgi pārvarēs Eiropas līgas pirmo kvalifikācijas kārtu. Lai arī ko daudzi neteiktu par ungāru "Debrecen" komandu, viņu līmeni un spēles iznākumu, tomēr ir jāatzīst, ka ungāru līmenis ir ļoti augsts un atbildes spēles rezultāts ir diezgan sakarīgs. "Debrecen" ļoti pārliecinoši spēlē mājas, un pēdējo spēļu rezultāti to pierāda. Dodoties uz Ungāriju, visi labi to zināja, bet kaut ko mainīt lietas labā diemžēl nespēja. Pieredzes trūkumus darīja savu, satraukums spēles sākumā, kas kārtējo reizi noveda pie ātri ielaistajiem vārtiem. “Skonto” futbolisti ir gados jauni un komanda tikai tiek būvēta, ko jau vairākkārt piebilda “Skonto” galvenais treneris Tamazs Pertija. Tieši šādi zaudējumi mudina mūs kļūt stiprākiem, kad tevi noliek uz ceļiem ir jāspēj piecelties - ja nespēj, tad esi miris. “Skonto” gaida ļoti svarīga spēle pret “Liepāju” cīņā par Latvijas zeltu, kura pat ir svarīgāka nekā vakardienas spēle Ungārijā. Jau pirmdien "skontiešiem" būs iespēja pierādīt, ka viņi ir kļuvuši spēcīgāki, jo kā nekā ievainots zvērs ir vēl bīstamāks nekā parasti.

Bet mēs nevaram izdarīt jebkādus secinājumus par šo Eirokausu sezonu neizklausot "Skonto" galveno treneri Tamazu Pertiju: “Kopumā ar mūsu sniegumu Eirokausos esmu apmierināts, īpaši tādēļ, kā atnesām visvairāk punktus no visiem klubiem Latvijas krājkasītē. Protams, vakardiena sabojāja mums noskaņojumu. Ir dažādi iemesli, kāpēc tas notika. Viens no galvenajiem iemesliem ir, ka tas bija ļoti negaidīti mums, visa situācija, atmosfēra un mums ir vesels spēlētāju virknējums, kuriem tā bija pirmā reize spēlēt šādos apstākļos. Ir jāatzīstas, ka tomēr arī laika apstākļi nospēlēja savu lomu, spēle bija piecos vakarā pēc vietējā laika, kad bija ļoti karsts, tāpēc ir jāsaprot futbolisti, kuri nespēja nodemonstrēt savu futbolu. Vēlreiz pateikšu, ka nevainoju futbolistus, tāpēc kā mums komanda ir nokomplektēta ar jaunajiem futbolistiem un es tieši esmu par to, lai jaunie puiši spēlē. Mēs nebaidāmies spēlēt, nesēžam aizsardzībā, bet attīstām katru futbolistu, sākot no aizsardzības un beidzot ar uzbrukumu. Es domāju, ka vakardienas zaudējums tieši ielaisto vārtu skaita dēļ ir šausmīgs, un protams, mēs saprotam, ka ielaidām ļoti daudz, bet varam arī novērtēt pozitīvas lietas - esam iesituši astoņus vārtus Eirokausos, visvairāk no Latvijas klubiem un visi no tiem bija ļoti skaisti.

Kas attiecas uz "labvēļiem", kuri raksta visādas nesmukas lietas par mums, tad gribētos viņus nomierināt: gan “Skonto”, gan man ir profesionāla pieeja, un mums pats galvenais ir piedienīgums. Ja, piemēram, mēs tagad ielaidām deviņus vārtus, un daudzi domā jau likt krustu uz mums, tad tas lai paliek uz to cilvēku sirdsapziņas. Ja vēl pagājušonedēļ visi mūs slavēja un visi bez izņēmuma teica, ka lūk tā ir komanda, lūk tas ir futbols, lūk tas ir spēles rokraksts, tad tagad visi raksta un komentē tādas lietas, ka ir pat pretīgi lasīt. Kas ir šie cilvēki: tie ir tie, kuri gaida trīs gadus, kamēr mēs paslīdēsim, tagad viņi visi izbāza savas galvas un apmierina savas vajadzības. Cilvēki, kuriem visticamāk ir zema izglītība, kuri ir apvainojušies uz dzīvi, kuri nevar izpaust sevi sabiedrībā, darbā, un vienīgais, ko viņi var un māk - sēdēt un rakstīt visādas "gudrības". Esmu par 100% pārliecināts, ka visi futbola cilvēki un kuri kaut ko saprot no tā - viņi var saprast mūsu vakardienas fiasko, īpaši tie cilvēki, kuriem ir gadījies būt šādas situācijās. Pats interesantākais un bēdīgākais ir tas, ka tieši ungāru prese un žurnālisti mūs atbalstīja, jo viņi ļoti labi saprot, ka pēc šādām spēlēm negribas dzīvot, savukārt daži mūsu vietējie žurnālisti, nesaukšu viņu vārdus, tieši pretēji - spieda uz mums, taču viņi aizmirsa, ka komandā spēlē jaunie puiši un ka viņi ir Latvijas futbola nākotne. Tie puiši, kuri vakar gāja uz laukumu, ir Latvijas futbola rītdiena. Mēs redzam, ka gandrīz visas komandas ir nokomplektētas no pieaugušiem un pieredzējušajiem futbolistiem, kuriem agri vai vēlu būs jāiet prom, un viņu vietā būs jāparādās jaunajiem futbolistiem. Tieši šādas spēles jaunajiem puišiem ir jāizjūt uz savas ādas, lai vēlāk varētu spēlēt gan Nacionālajā izlasē, gan labā līmenī kopumā.

Ir jāatzīstas, ka ungāru līmenis ir ļoti cēlies pēdējo gadu laikā, viss pateicoties tam, ka valsts iegulda lielu naudu jaunatnes futbolā - katrai komandai ir atbalsts pusotra miljona eiro vērtībā. Un, pat neskatoties uz to, "Debrecen" ir nokomplektēts no pieredzējušajiem spēlētājiem, kuru vidējais vecums ir ap 30-34 gadiem. Ar šādu komandu mēs vakar spēlējam. Un paldies Dievam, ka vienlīdzīgos apstākļos spējām pirmo spēli nospēlēt neizšķirti - mēs pierādījām, ka, neskatoties uz mūsu komandas vidējo vecumu, mēs spējam parādīt skaistu futbolu. 

Vakardienas spēle paliks manā atmiņā uz visu mūžu, jo tieši šādas spēles, kad tu to negaidi - šādu rezultātu, šādu triecienu, tu sāc iedziļināties sevī un meklēt risinājumu, lai tādas spēles vairs neatkārtotos, tādējādi tu kļūsti spēcīgāks. Vēlreiz teikšu, ka visu triecienu uzņēmos uz sevis, un es ļoti negribu, lai kāds vainotu futbolistus, un lūdzu žurnālistus to nedarīt, jo 60%-70% no futbolistiem spēlēja šādā atmosfērā pirmo reizi. Viņiem tā bija šoka situācija, redzēt šādu cilvēku skaitu tribīnēs – izjust uz sevis to visu gaisotni, viņi nebija tam gatavi un tāpēc nevarēja pilnībā sevi izpaust. Mūsu jaunie puiši nebija gatavi tādai slodzei. Klāt vēl nāk nogurums, katrā trešajā dienā mums ir spēle. Mums notika arī liela nelaime, ka uzreiz četri aizsargi izkrita no ierindas: Makharadze, Osipovs, Isajevs un Smirnovs. Tāpēc daudzi spēlētāji nespēlēja savās ierastajās pozīcijas, piemēram: Jermolajevs spēlēja kā labais malējais aizsargs, Timofejevs spēlēja aizsardzības centrā, kaut arī tās nav viņu pozīcijas. Es negribu attaisnoties, es vienkārši argumentēju visu situāciju, kas notika. Rezultāts ir šausmīgs, kuram nav attaisnojumu, taču tomēr ir kādi argumenti, kuri var kaut ko izskaidrot. Noteikti izdarīsim secinājumus un jau spēlē pret Liepāju būs pavisam citāds futbols. Savukārt kas notika, tas notika, dzīvē gadās arī tā, Pasaules Čempionātā Brazīlija mājas smagi zaudēja Vācijai ar 1:7, bet tas jau nenozīmē, ka tur ir slikti futbolisti, neviens taču nevarēja paredzēt šādu rezultātu, tā vienkārši gadījās. Es nekāda gadījumā nekaunos par komandu, tieši pretēji, es lepojos, ka vakar jaunie puiši spēlēja līdz beigām, cīnījās un nenolaida rokas, taču sniegums un līmenis, kāds bija vakar nekāda gadījumā neapmierina nedz mani, nedz pašus futbolistus. 

Kopumā, šādas situācijas, arī kad izlase zaudē kaut kam, tad ir jāuzmundrina, jāatbalsta futbolisti, treneri. Mums ir jāiemācās būt kopā ar komandu smagos brīžos, kad tas ir visvairāk vajadzīgs. Jau tā esam maza valsts, jau tā Latvijas klubiem ir grūti ar finansēm, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Tieši kad mūsu vietējie futbola cilvēki, treneri, kaut ko dara, cenšas pacelt Latvijas futbola līmeni, iegulda lielus spēkus tajā, tad tas ir jāatbalsta sabiedrībai. Pašlaik mums ir ļoti slikts piemērs, kad komandai ir grūti, tad visa sabiedrība, arī pat tās daļa, kura vispār neko nesaprot no futbola un neinteresējas par to, sāpina vēl vairāk un padara situāciju vēl drūmāku ar saviem nepareizajiem izteikumiem. Tāpat arī žurnālisti, kuri sāk uzdot provokatīvus jautājumus - viņiem vajag atbalstīt, atrast pieeju, palīdzēt mums, lai cilvēkiem, kuri strādā futbolā, būtu patīkami strādāt, savukārt mūsu situācijā, žurnālisti tikai sāpina tos cilvēkus. Es pat neuztraucos par sevi, uztraucos par saviem futbolistiem. Tāpēc, lūdzu, neaiztieciet manus futbolistus, saprotiet, ka viņi visi ir ļoti jauni, kuriem ir jākļūst par Latvijas futbola nākotni, un esmu pārliecināts, ka viņi vēl pieradīs sevi un teiks savu vārdu.”