Nākamā spēle
Novembris, 2017 << >>
POTCPSSv
12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930
V.KomandaSp.P.
1VALMIERA GLASS VIA1642
2Grobiņas SC1638
3FK Progress/AFA Olaine1735
4 FK Tukums 2000/TSS1729
5BFC Daugavpils1629
6 FK Smiltene/BJSS1822
7FK Auda1822
8Rēzeknes FA/BJSS1622
9JDFS Alberts1821
10RTU FC/Skonto Academy1715
11 Preiļu BJSS1813
12FK Staiceles Bebri174
22.09.2017
Rezultatīvākie
1. Līgā:
1. Igors Kovaļkovs 9
2. Atbashyan Philip Anthony 4

Jaunumi
Vairāk ziņasUz sākumu
Viktors Morozs. Foto - Juris Gūtmans

Tuvplānā Viktors Morozs

Ziņu ievietoja: 26. novembris 2014, 23:32

Juris Laizāns par Viktoru Morozu: "Viktoru es pazīstu kopš bērnības. Viņš ir labs cilvēks un gudrs spēlētājs, ar kuru ir patīkami kopā spēlēt. Esmu priecīgs, ka savā futbolista karjerā man bija iespēja ar viņu kopā uzspēlēt gan izlases, gan "Skonto FC" rindās".

Jautājums, bez kura nevar iztikt – kā uzsāki savas futbolista gaitas, kas pamudināja uz to?

- Bērnību es pavadīju Vangažos, kas ir neliela pilsēta netālu no Rīgas. Mans tēvs spēlēja vietējā komandā „Betons” (vairāk par šo komandu meklējiet  šeit), viņš spēlēja otrā uzbrucēja pozīcija. Mēs vienmēr gājām skatīties un jutām līdzi komandai. Laikam jau tas ir iedzimts. Pats neatceros, bet man teica, ka bērnudārzā mana mīļākā rotaļlieta esot bijusi bumba, pat auklīte esot teikusi : „Vajag tikai bumbu un sienu, pret ko to sist un viņam būs labi”. Bērnībā, kā jau visi, spēlējām pagalmā ar citiem bērniem, sākumā trenējos tēva pakļautībā, mazliet vēlāk uzsāku treniņus „Betons” jauniešu komandā pie trenera Nikolaja Kondrahina. Kļūdams vecāks, sāku trenēties „Rīgas Daugava” pie slavenā trenera Anatolija Čebana. Tālāk Vladimirs Serbins mani uzaicināja uz „FK Valmiera”, ar kuru iekļuvām Virslīgā.

Pieaugušo futbolā ienāci 16 gadu vecumā spēlēdams  1. līgas komandā „FK Valmiera”. Vai tad jau saprati, ka būsi profesionāls futbolists?

- Es nedomāju, ka spēlēšu tikai futbolu un pārējās lietas nav svarīgas. Neskatoties uz to, ka brīdī, kad sāku spēlēt Valmierā, es jau mācījos Rīgā, es no mācībām neatteicos. Bija grūti, bet treneris mani atbalstīja, sastādīja treniņu programmu un brīžos, kad bija nepieciešams, atbrīvoja no treniņiem. Vēlāk, spēlējot jau „Skonto” sastāvā, ieguvu arī maģistra grādu ekonomikā, arī tad man paveicās ar treneri, jo Aleksandrs Starkovs, kuram pašam ir divas augstākās izglītības, mani atbrīvoja no treniņiem, kad tas bija nepieciešams.

Mūsdienās daudzi jaunie futbolisti pēc pirmajām spēlēm Virslīgā atmet ar roku mācībām, vai ieteiktu viņiem tomēr mācīties?

- Protams, mani uz mācīšanos pamudināja vecāki, par to paldies viņiem. Tas ir mīts, ka futbolā ir 22 „stulbeņi”, kas skraida pakaļ vienai bumbai. Futbols ir ļoti komplicēta spēle ar daudz niansēm, kas jāievēro. Ne tikai kājām, bet arī prātam ir jāstrādā ļoti ātri, lai varētu spēlēt augstā līmenī. Mācības palīdzēs ne tikai privātajā dzīvē, bet arī uz futbola laukuma. Latvija nav futbola valsts, šeit reti kurš sasniedz patiešām augstu līmeni un var nodrošināt labu dzīvi, tādēļ uz to jaunajiem futbolistiem nevajadzētu paļauties.

Kā izpelnījies „Skonto FC” piedāvājumu?

- Ziemā ar„ FK Valmiera”  piedalījāmies Prezidenta Ziemas kausā un finālā 11m. sitienu sērijā  uzvarējām  „Skonto”, domāju, ka tā varētu būt spēle, kad es sevi pierādīju. „Skonto” ir „Skonto”, tad visi Latvijas futbolisti gribēja tur spēlēt un es nebiju izņēmums, turklāt pārceļoties uz Rīgu man būtu bijis vieglāk turpināt mācīties.

Vai atceries savu pirmo spēli un vārtus „Skonto FC” labā?

Jā, ļoti labi atceros pirmo spēli - sacentāmies ar pēdējās vietas īpašnieci  – „Rēzekne” (24.07.1999.), bet spēle izvērtās ļoti spraiga un uzvarējām ar rezultātu 2:1. Spēle  norisinājās Daugavas stadionā un es izgāju uz maiņu, nomainot Juri Laizānu.

Vispār interesants fakts, ka es un Juris Laizāns augstākajā līgā debitējām vienā spēlē, es  ‑  „FK Valmiera”, viņš - „Skonto FC” rindās (nomainot citu rīdzinieku leģendu –Vitāliju Astafjevu).  Šajā spēlē 5:2 (01.11.1997.) pārāki bija rīdzinieki.

Arī pirmos vārtus es atceros un kā gan tos varētu aizmirst, jo iesitu savam labākajam draugam – Andrejam Pavlovam.  Skonto stadionā spēlējām ar „Policijas FC”, zinu, ka sasitām ļoti daudz (05.08.2000. - 8:0) un mani vārti bija vairāk spēles beigu daļā.

„Skonto FC” aizvadīji desmit sezonas, izcīnīji 6 līgas titulus un 3 Latvijas Kausus, vai nebija vēlme ātrāk doties leģionāra gaitās?

- Tad bija citādāki apstākļi - šeit bija spēcīga komanda, finansiālā situācija bija stabila, treniņu apstākļi ļoti labi, nebija tā, ka ļoti gribētos rauties prom. Tagad esam Eiropas savienībā un mūsu futbolisti neskaitās leģionāri un var viegli doties uz jebkuru līgu un līmeni, bet tad no „Skonto” prom devās jau gatavi futbolisti, kas bija sagatavoti augstam līmenim un viņus pirka labi ipar labu naudu.  Acīmredzot, arī komandai es biju vajadzīgs, ja mani nepārdeva pirmajam gribētājam.

Vai tad spēlēt „Skonto” bija prestižāk kā tagad?

- Jā, lepojos ar to, ka spēlēju  „Skonto”, komanda turpināja savu uzvaras gājienu Latvijas čempionātos, taču es nekad neesmu izmantojis to, ka spēlēju vienā vai otrā komandā un nacionālajā izlasē savā labā. Kā piemēram, universitātē pasniedzēji zināja, ka esmu futbolists, bet es nekad neiedomājos jautāt, lai man dod kādu atlaidi.

Viktors Morozs Virslīgas spēlē pret "Daugava Rīga". Foto - Juris Gūtmans

Pēdējos gados Latvijas klubiem ne pārāk spoži veicas Eirokausos, un bieži tiek pieminēts tas, ka trūkst labu spēļu prakse vietējā čempionātā, kā jums tad izdevās cienīgi startēt Eirokausos un Sadraudzības kausos, jo čempionātā bieži uzvarējāt samērā droši?

- Lielākā daļa komandas pārstāvēja arī Latvijas nacionālo izlasi, bija arī citu izlašu spēlētāji – lietuvieši, gruzīni u.c., tādēļ augsta līmeņu spēles sezonā bija vairāk. Tad arī pretinieki bija spēcīgi un kļuva aizvien spēcīgāki – „FK Ventspils”, „FHK Liepājas Metalurgs” un „Dinaburg” - ar šīm komandām nebija vieglas spēles.  Iespējams, ka arī futbolistu meistarības līmenis bija augstāks, tagad visur tas aug, bet šeit stāv uz vietas. Žēl, ka nepiedalījos spilgtākajās rīdzinieku Eirokausu spēlēs, piemēram 1997. gada spēlē pret „Barcelona” vai 1999.gadā pret „Chelsea”.

Vai izlases rindās nejutāties, ka pārstāvat „Skonto”?

- Treneris un lielākā daļa spēlētāju bija no „Skonto”, kas daudz palīdzēja spēles ziņā, jo zinājām visas trenera prasības un savu vietu laukumā. Kad pārstāvējām Latviju, tad neviens vairāk nedomāja kādā klubā kurš spēlē. Man bija ļoti svarīgi spēlēt izlasē, vienmēr ar to esmu lepojies.

Latvijas lielākais futbola sasniegums ir iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā 2004.gadā, kādēļ nebiji iekļauts izlases rindās, jo līdz tam izlasi tomēr pārstāvēji?

- Man bija smaga trauma, centos pēc iespējas ātrāk atkal tikt laukumā, laikam mazliet pārsteidzos un to atsvaidzināju. Pēdējā brīdī biju paspējis atgriezties un uzņemt formu, bet atkal guvu traumu.

Kura spēle, no šiem rīdzinieku rindās aizvadītajiem gadiem, visspilgtāk palikusi atmiņās?

- Tā ir spēle pret „Liepājas Metalurgu”, (31.10.2004.) viņiem savu skatītāju priekšā titulam būtu pieticis ar neizšķirtu,  pie tam viņi pēc puslaika bija vadībā ar 2:0. Pēc puslaika pārtraukuma mēs saņēmāmies un pratām lauzt spēles gaitu, vispirms Andrejs Perepļotkins un tad es puslaika sākumā guvu vārtus, abi panācām neizšķirtu, bet pašās spēles beigās Aleksejs Višņakovs jau panāca 3:2 mūsu labā. Pēc dažādiem avotiem šo spēli vēroja vismaz 6000 skatītāju. Uzvarējām arī atlikušās trīs spēles un komandai izcīnīja jau 14.titulu pēc kārtas, ar ko arī esam ierakstīti Ginesa rekordu grāmatā.

2008. gadā pārcēlies uz Eiropā ļoti pazīstamu klubu - Bulgārijas „Sofijas CSKA”, kā notika iejušanās jaunajā klubā, līmenī?

- Mans līgums ar „Skonto” tuvojās beigām un tika nolemts mani pārdot. Labākais piedāvājums nāca no Bulgārijas kluba. „CSKA” brauca mani vērot vairākās spēlēs, devos arī uz turieni atrādīties, galu galā tika pieņemts lēmums mani pirkt.

Visi līgumi bija parakstīti, bet es pirmos pāris mēnešus tur tikai trenējos,  jo „CSKA” kavējās ar transfēra summas pārskaitīšanu, tādēļ rīdzinieki nesūtīja pēdējos dokumentus. Biju priecīgs nokļūt tik pazīstamā klubā, no kura nākuši tādi leģendāri spēlētāji kā Hristo Stoichkov, Dimitar Berbatov. Biju ļoti lepns, jo zināju, ka aiz muguras ir liela vēsture un daudzas leģendas, kas šeit ir spēlējušas, turklāt klubam  bija ļoti daudz fanu, kas atbalstīja.

Bulgārijā varētu teikt, ka cilvēki dalās divās daļās – sarkanie „Sofijas CSKA” atbalstītāji un zilie „Sofijas Levski”.

Tas bija pavisam cits līmenis gan futbola, gan skatītāju, gan ap futbola radītās ažiotāžas dēļ. Man ir grūti pierast pie jaunām lietām, tādēļ iejusties Bulgārijā bija samērā grūti. Kā leģionāram man vienmēr laukumā bija jāatdod maksimums un jārāda laba spēle, citādāk līdzjutēji to nepiedotu.

Sofijas atbalstītāji nereti mēdz būt arī agresīvi, ja komanda nenospēlē veiksmīgi, vai pats piedzīvoji ko tādu?

- Bulgārijā futbols ir sporta veids numur viens. Tur spēle nav tikai izklaide, bet kas vairāk. Nav tā, ka līdzjutēji uzbruks savas komandas spēlētājiem tikai tādēļ, ka tā zaudēja, bet gan tādēļ, ja redzēs, ka spēlētāji uz laukuma neatdod visus spēkus, bet tikai pienākuma pēc atspēlē spēli. Ja vienā spēlē iesit trīs vārtus, tad tu būsi dieva vietā, bet, ja nākamajā pa laukumu tikai pastaigāsies, tad līdzjutēji būs gatavi tevi apglabāt, un tas īpaši izpaudās, ja komandā biji leģionārs. Man šādas situācijas nebija; ja varētu tā teikt, tad par laimi, biju savainots. Komanda savā laukumā zaudēja tabulas vidusdaļas komandai „Minyor Pernik” ar rezultātu 0:3. Tad gan komanda divas stundas pēc spēles nevarēja atstāt stadionu, jo baidījās par savu drošību. Reiz viens spēlētājs no „CSKA” pārcēlās pie nīstākajiem sāncenšiem „Levski”, to līdzjutēji nekādā veidā nevarēja piedot un paredzot draudošās briesmas, spēlētājam ilgāku laiku tika algota privātā apsardze.

Vai tika piedzīvoti arī pozitīvi notikumi šajā ziņā, pilsētā bija slavenība?

- Neteiksim, ka slavenība, bet atpazina bieži un jautāja autogrāfus. Ja spēlētājs bija savainots un nevarēja piedalīties spēle, tad pirms spēles bija jādodas uz kluba aksesuāru veikalu tikties ar faniem un dalīt autogrāfus, tās bija pozitīvas emocijas. Reiz mani apstādināja policists, jo es pārkāpu noteikumus, viņš atpazina mani un atļāva braukt tālāk. Es vaicāju par sodu un viņš pateica – gribi maksā, gribi nemaksā. Es, protams, samaksāju, jo noteikumus tomēr biju pārkāpis.

Izklausās, ka spēlēšana „CSKA” sagādāja baudu, bet kādēļ pēc diviem tur nospēlētiem gadiem pārcēlies uz Kipras 2. līgas klubu?

- Varētu teikt, ka aiziedams es pieļāvu vienu no savām lielākajām kļūdām. Man bija piedāvājums palikt Sofijā, tikai par mazāku naudu, bet es domāju, ka pateicoties veiksmīgajai Eirokausu sezonai es varēšu atrast citu, iespējams, augstāka līmeņa komandu. Klīda baumas, ka par mani interesējas „Energie Cottbus”, kas atradās pēdējā vietā Vācijas Bundeslīgā, un Spānijas klubs „Celta Vigo”. Iespējams, ka šīs baumas mazliet man sajauca prātu.

Kad jau bija beidzies līgums ar „CSKA”, tad bija arī citi konkrēti piedāvājumi, bet apspriežoties ar sievu, kura tajā brīdī bija otrā bērna gaidībās, mēs nolēmām, ka Kiprā būs vislabākie apstākļi ģimenei.

Viktors Morozs "Sofijas CSKA" rindās pret "Fulham"

Vai pāreja no Bulgārijas titulētākā kluba uz Kirpas 2. līgas klubu nebija pārāk straujš kritums sportiskā ziņā?

- „Atromitos Geroskipou” bija uzstādījums iekļūt augstākajā līgā un finansiālie noteikumi arī nebija slikti. Komanda bija labi komplektēta, bija labas klases futbolisti, un Kausa spēlēs mēs pat apspēlējām augstākās līgas komandas. Diemžēl neizdevās pakāpties uz 1. divīziju. Vēlāk sākās finansiālas problēmas un nebija jēga tur palikt, komandu atstāja lielākā daļa spēlētāju.

2011. gada augustā pārcēlies uz citu 2. līgas klubu „PAEEK”, Kiprā jau biji iedzīvojies un negribēji ko mainīt?

- Jā, tā varētu teikt. Arī šis klubs uzstādīja mērķi iekļūt 1.divīzijā. Mēs iekļuvām Play Off četriniekā, bet punktu starpība bija pārāk liela un mums neizdevās pacelties augstāk.  4. vieta bija kluba visu laiku augstākais sasniegums. Pēc komplektācijas komanda bija vājāka kā „Atromitos”, bet apstākļi bija stabilāki.

Līdzjutēju ziņā šajos klubos nebija tā kā „CSKA” vai kaut vai Kipras augstākajā līgā, ja uz svarīgām spēlēm atnāca 2000 skatītāju, tad tas bija ļoti labi.

Pārcelšanās uz „Jūrmalas Spartaku” daudziem šķita pārsteigums, kādēļ tika pieņemts šāds lēmums?

- Man bija piedāvājums palikt tur pat Kiprā. Braucot uz Latviju, es pat vienojos ar kluba prezidentu, ka es atgriezīšos „PAEEK”. Kad atrados šeit atvaļinājumā, man „FK Spartaks” vadība piedāvāja līgumu. Apdomāju visus plusus un mīnusus un nolēmu palikt Latvijā. Galvenais iemesls bija vēlme atgriezties mājās. Mans vecākais dēls jau bija sācis iet skolā, Kiprā viņš mācījās krievu skolā, bet bija problēmas ar latviešu valodu. Vēlējos, lai viņš sāk stabili mācīties vienā skolā un vairāk tās nemaina. Jau iepriekš bija nolemts, ja es atgriezīšos Kiprā, tad jau braukšu turp viens, bet bez ģimenes es to nevēlējos.

Kā bija izmainījies Virslīgas līmenis pa šiem gadiem, kad spēlējis ārzemēs?

- Es visu laiku sekoju līdzi Latvijas čempionātam, tādēļ nekādu pārsteigumu nebija. Līmenis bija krities. Kopš pēdējo reizi spēlēju „Skonto”, arī visas augšgala komandas bija palikušas vājākas.

Pērn vasarā lauzi līgumu ar „FK Spartaks”, kādēļ šāds lēmums?

- Komandā bija ļoti spēcīgs Baltkrievijas treneris Oļegs Kubarevs, ar kuru bija ļoti patīkami strādāt. Acīmredzot, kluba vadībai un viņam nesakrita domas, tādēļ viņam bija jādodas prom. Klubu pameta vairāki spēlētāji, man piedāvāja palikt, bet redzot to, kas notika, nesaskatīju iemeslu palikt.

Pateicoties tā paša trenera  (O.Kubareva) rekomendācijām, man līgumu piedāvāja Baltkrievijas klubs „Naftan”. Tā es devos uz Baltkrieviju. Klubs bija uz izkrišanas robežas un, neskaitot mani, tika paņemti vēl 2-3 pieredzējuši spēlētāji, kam bija jāpalīdz klubam noturēties augstākajā līgā. Mēs šo uzdevumu izpildījām pārliecinoši, jo jau kārtu pirms beigām bijām nodrošinājuši palikšanu.

Ja izpildījāt uzdevumu, tad nesaprotami liekas fakts, ka pēc sezonas pameti komandu…

Apmēram divus mēnešus pirms čempionāta noslēguma es guvu traumu. Es uz špricēm  piedalījos tikai pirms spēles treniņos un spēlēs, pārējā laikā nebiju spējīgs trenēties. Kad beidzās sezona, sarunājām, ka sazvanīsimies, jo viņi gribēja mani redzēt arī nākamajā sezonā, bet es uzreiz pateicu, ka man vispirms ir jāsadziedē trauma.

Visu pārtraukumu – četrus mēnešus, es ārstējos. Nebija skaidrība, vai es vispār varēšu turpināt spēlēt, pieļāvu pat domu par karjeras beigšanu, jo sāpes nerimās. Pēdējā transfēra dienā es ar „Skonto” vadību vienojos, ka mani pieteiks čempionātam un tad skatīsimies  - ja  varēšu spēlēt ar pilnu spēku, tad palikšu, ja ne, tad es aizeju un karjerai lieku punktu. Viss pavērsās uz labo pusi un sāku justies aizvien labāk.

Nav noslēpums, ka ilgu laiku kavējās algas, vai nebija vēlme sekot citiem un vasarā pamest komandu?

- Protams, ka bija. Man bija piedāvājumi no treneriem, pie kuriem iepriekš biju spēlējis. Tas mani īpaši iepriecināja, jo sapratu, ka viņi bija apmierināti ar manu darbu. Bet, aprunājoties ar „Skonto” vadību, es noticēju solījumiem un paliku. Tagad esmu priecīgs, ka neaizgāju.

Ja „Skonto” turpinās pastāvēt, tad arī nākamgad paliksi šeit?

- Man ir līgums līdz gada beigām, 20.decembrī mums ir pirmais treniņš un tad jau redzēsim, kāda būs situācija. Katrā ziņā „Skonto” tiks dota priekšroka izskatot piedāvājumus.

Vai ir mērķi ko vēlies sasniegt sportiskajā ziņā?

- Protams, es nespēlētu, ja nebūtu mērķu. Arī komandas vienmēr esmu izvēlējies ar mērķiem un apstākļiem, lai varētu ko sasniegt. Nevēlos spēlēt viduvējā komandā, kam nav mērķis cīnīties par medaļām. Arī individuāli vienmēr sev izvirzu uzdevumus. Piemēram, šogad biju priecīgs atgriezties izlases rindās pēc 7 gadu pārtraukuma.

Piedalījies spēlēs pret Islandi un Turciju, vai nebija neliels rūgtums, ka netiki izsaukts spēlei pret Nīderlandi? Kā vērtē šīs spēles rezultātu, 0-6 ir objektīvs rezultāts?

- Kad mani izsauca, man treneri paskaidroja, ka atrodos izlasē tādēļ, ka vairāki spēlētāji ir savainoti. Pie sevis cerēju, ka tā ir mana iespēja sevi pierādīt un, iespējams, tikšu izsaukts arī tad, kad visi būs veseli, tomēr manas cerības nepiepildījās.

Domāju, ka pat šādā sastāvā tāds zaudējums bija pārāk liels. Ticu, ka meistarības starpība nav tik liela un arī pret tādu grandu varam nospēlēt cienīgāk.

Kā pavadi savu brīvo laiku?

- Daudz laika aizņem ģimene. Patīk paceļot gan pa Latviju, gan ārzemēm. Ja esmu viens, tad tās pārsvarā ir grāmatas vai internets. Patīk dažāda veida grāmatas, pēdējā, ko lasīju, ir Dena Brauna „Inferno”.

Pieminēji, ka tavs vecākais dēls jau iet skolā. Zinot, ka jūsu dzimtā futbols ir ļoti iemīļots, vai viņam vispār ir citas karjeras iespējas? J

- Viņš jau mācās „JFC Skonto”, bet es neloloju cerības, ka viņš pelnīs lielu naudu. Ir labi, ka viņam ir ar ko nodarboties, bet mācībām ir jābūt pirmajā vietā.

Ne tikai tavs tēvs bija futbolists, bet arī tavs jaunākais brālis Jegors ir futbolists. Viņam karjera tikai sākas. Šogad jums bija iespēja uzspēlēt kopā, vai tās bija īpašas spēles?

- Kaut kad biju domājis, vai kādreiz izdosies kopā ar brāli uzspēlēt un šogad viss sakrita tā, ka esam vienā klubā.  Varētu teikt, ka biju lepns, ka jaunākais brālis spēlē vienā no stiprākajām Latvijas komandām un ir jau guvis vārtus.

Vai kopā atrodoties laukumā nebija vēlme vairāk viņam piespēlēt?

- Bija tādas situācijas. Reiz spēles beigās pret „Jūrmalu” vienādā pozīcijā bija gan Jegors, gan Gutkovskis, gribēju jau dot Jegoram, bet tad sapratu, ka Gutkovskim vairāk ir nepieciešams vārtu guvums, tādēļ piespēlēju viņam. Jegoram vēl daudz priekšā. Ja Tamazs šeit paliks, tad viņa rokās brālim šeit pat ir kur augt un par došanos prom vēl nav jādomā.

Šogad čempionātā ir daudz jaunu spēlētāju, kurus varētu izcelt visvairāk?

- Nebūšu oriģināls, atzīmēšu Vladislavu Gutkovski. Pirms sāku šeit spēlēt es viņu vispār nezināju, viņš pat ziemā bija rezervists  aiz Šabalas, un, ja nemaldos, Ņikita Ivanovs bija tuvāk pamatsastāvam. Bet es redzēju to, kā treneri uz viņu skatās un gaida no viņa kaut ko vairāk. Viņam ir ļoti laba fiziskā kondīcija, sitiens un ātrums, bet pats galvenais, kas vajadzīgs uzbrucējam – viņš ir nekaunīgs, jo no neviena pretinieka nebaidās. Psiholoģiski viņš ir izturīgs, jo saņemot kritiku kļūst tikai stiprāks un analizē to, ko viņam saka, kā arī mācās no tā. Vēl gribētu atzīmēt Ņikitu Bērenfeldu, kurš ir kā sūklis /smaida/; viņš uzsūc visu, ko viņam saka, man patīk viņa pieeja spēlei. No pretiniekiem es izceltu Jāni Ikaunieku, cerams, ka „Liepāja” strādās pareizā virzienā, jo redzams, ka šim puisim var būt ļoti liela nākotne.

Atskatoties atpakaļ, kurš ir tas brīdis, kad saprati, ka laukumā vairs neesi kāds no jaunajiem futbolistiem, bet ir jākļūst par līderi un jāuzņemas lielāka atbildība?

- Arī tad, kad biju jauns, es centos uzņemties atbildību un atbildēt par savām darbībām. Bet tas viss kļuva nopietnāk, kad es kļuvu par ģimenes galvu, es sapratu, ka man ir jābūt līderim arī laukumā, jo no maniem panākumiem ir atkarīga ģimenes labklājība. Kā jebkuram normālam cilvēkam, man ģimene ir galvenais, futbols man ir patīkama nodarbe, un ir labi, ja šīs lietas pozitīvi mijiedarbojas.

Kāds varētu būt interesantākais notikums, ko esi redzējis futbola laukumā?

- Neko tādu īpaši neatceros, laikam pārāk daudz koncentrējos spēlei. No tribīnēm vēroju izlases spēli pret Portugāli, kad laukumā puskaila izskrēja Zemene, iespējams, ka tas ir tāds komiskākais atgadījums. Es piedalījos izbraukuma spēlē pret Portugāli, tad vēl Krištianu Ronaldu bija jauns un nebija tik slavens. Viņam kaut ko pārmeta Luišs Figu un Ronaldu viņam atbildēja, par ko saņēma visa stadiona pārmetumus.

Viktors Morozs vs Krištianu Ronaldu.

Viktors Morozs izlases rindās pret Krištianu Ronaldu. Foto - R. Kokšarovs

Turpinot veiksmīgo sadarbību ar Sergeju Kožanu, aicinājām viņu arī šoreiz uzdot jautājumus.

Sergejam interesēja – kā uzskati, kurš ir spēcīgākais treneris, ar ko esi strādājis?  Un mazliet nenopietnāks jautājums – iepriekšējā „Skonto” posmā, kādas spēles spēlēji ar Vladimiru Žavaronkovu un kurš uzvarēja?

- Viennozīmīgi tas ir Dimitar Penev – spēlētājs un treneris leģenda. Viņš ar Bulgārijas izlasi 1994.gadā Pasaules kausā sasniedza pusfinālu. Viņš ir atklājis un izaudzinājis ļoti daudzus augsta līmeņa spēlētājus.

Futbols man ir devis daudz draugus un, bez jau pieminētā Andreja Pavlova, otrs ļoti labs draugs ir Vladimirs. Viņš sevi sauc par „spēlētāju”, tas ir - spēcīgs visos sporta veidos. Piemēram, mēs ar viņu spēlējām galda tenisu, negribu viņu apvainot, tāpēc teikšu, ka viņš man bija līdzvērtīgs pretinieks.

Ko vēlētos novēlēt līdzjutējiem jaunajā gadā?

- Ar pacietību attiekties pret sportistu darbu. Būt futbolistam Latvijā nav pārāk viegli. Nāciet un atbalstiet futbolistus. Pie katra spēlētāja kļūdas nevajag bļaut, ka tas ir totalizators, sarunāta spēle utt. Ir ļoti daudz spēlētāju, kas to reāli neieredz un visiem spēkiem cenšas no tā atbrīvoties. Ja mēs kopā no tā atbrīvosimies, tad tas ļaus augt līmenim. Gribētos vairāk līdzjutēju redzēt tribīnēs un tad arī mēs centīsimies vēl labāk spēlēt.

Interviju sagatavoja - dragoo

Autortiesības © 2012 SIA "Skonto FC". Visas tiesības paturētas.
Jautājumi un ieteikumi - info@skontofc.com.