Nākamā spēle
01 19 29
Septembris, 2017 << >>
POTCPSSv
123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930
V.KomandaSp.P.
1VALMIERA GLASS VIA1024
2Grobiņas SC923
3FK Progress/AFA Olaine1020
4 FK Tukums 2000/TSS1017
5RTU FC/Skonto Academy1015
6BFC Daugavpils914
7FK Auda1014
8Rēzeknes FA/BJSS1014
9 FK Smiltene/BJSS1013
10FK Ogre1012
11FK Jēkabpils/JSC1012
12JDFS Alberts108
13 Preiļu BJSS106
14FK Staiceles Bebri104
20.06.2017
Rezultatīvākie
1. Līgā:
1. Igors Kovaļkovs 9
2. Atbashyan Philip Anthony 4

Jaunumi
Vairāk ziņasUz sākumu
Vladislavs Gutkovskis. Foto - Juris Gūtmans

Ceļa sākums - intervija ar Gutkovski pēc 2012. gada sezonas

Ziņu ievietoja: 15. maijs 2014, 12:13

Šogad sevi Virslīgā spilgti apliecinājis "Skonto FC" uzbrucējs Vladislavs Gutkovskis, bet ceļš līdz pirmajai komandai un pirmajiem vārtiem sākās jau sen. Piedāvājam jums interviju, kura tika veikta pēc 2012. gada sezonas. Intervijā Vladislavs daudz atklāj par saikni ar toreizējo dublieru komandas treneri Tamazu Pertiju, kura vadībā arī tagad turpina būt rezultatīvs.

2012. gada 27. novembris

Nevarējām atstāt bez ievērības 17 gadus vecā Vladislava Gutkovska 14 vārtus 1. līgas čempionātā, kas viņu padara par rezultatīvāko Skonto rindās un 4. rezultatīvāko spēlētāju visā čempionātā. Jāpiebilst, ka Vladislavs ir arī jaunākais starp 9 rezultatīvākajiem čempionāta spēlētājiem. Ar jauno uzbrucēju tikāmies iecienītajā H-Side bārā, drēgnajā rudens vakarā sasildoties ar tēju. Uz provokatīvo jautājumu: „Pa alum?” Vladislavs laipni atteica „Nē, nē nedrīkst”. Tā sākās saruna par futbolu, spēlētāja mērķiem un aizvadīto sezonu. Plānotās vienas stundas vietā nemanot paskrēja trīs. Piedāvājam jums iepazīties tuvāk ar jauno un talantīgo uzbrucēju.

Jau tradicionālais jautājums - kā tu sāki nodarboties ar futbolu un kāds ir tavs ceļš līdz Skonto?

- Ar futbolu nopietni sāku nodarboties deviņu gadu vecumā, kad uzsāku treniņus Rīgas Futbola skolā. Mājās jau iepriekš dzenāju bumbu, līdz pienāca tas brīdis, kad gribēju savus spēkus pamēģināt arī citur. Mana vectēva draugs bija treneris, tādēļ arī izvēlējos RFS, un tā es uzsāku savus treniņus Vecmīlgrāvī pie trenera Gunāra Zvejnieka. Tur es trenējos pie gadu vecākiem futbolistiem, bet tad pienāca brīdis, kad komandu atstāja vairāki spēlētāji un arī es sapratu, ka ir kas jāmaina un izvēlējos kāpt nelielu soli uz augšu. Tad man bija piecpadsmit gadi un Skonto šķita loģiskākais un labākais ceļš, pa kuru turpināt iet.

Tas gads jau ir iegājis futbola vēsturē, jo Latvija vienīgo reizi piedalījās Eiropas Čempionāta finālturnīrā, vai šis notikums bija papildus stimuls trenēties?

- Teikšu godīgi, ka, mazs būdams, es daudz nesekoju līdzi valstsvienībai un vietējam čempionātam. Man pašam ļoti patika spēlēt un strādāt ar bumbu, bet spēles es vēroju reti.

Kā notika tava iejušanās jaunā skolā? Tur noteikti tevi sagaidīja jauni pārbaudījumi un konkurence.

- Pirmajā dienā aizvadīju treniņus ar otro komandu, bet jau nākamajā dienā sāku trenēties pie pirmās komandas. Sākuma bija tā, ka spēlēs bieži paliku rezervē un man tas bija kas jauns. Nebiju pieradis, ka netieku sastāvā,  jo RFS rindās spēlēju regulāri. Vienu brīdi pat prātā iešāvās doma iet prom, bet tad palēnām es izcīnīju vietu sastāvā un spēlēju aizvien vairāk.

Un tad sekoja paaugstinājums uz Olimpu...

- Jā, pagājušā gada vasarā pie Olimpa stūres stājās Tamazs Pertija, un es biju starp tiem, kurus viņš izvēlējās kā papildinājumu komandai. Kopā es laukumā devos astoņas reizes, no kurām septiņas spēlēju pamatsastāvā. Tas bija jauns līmenis. Sākumā es daudz uztraucos un domāju, ko darīšu tad, ja dabūšu bumbu. Tiešām nejutos savā ādā. Virslīgas līmenis šķita augsts, jo viss notika daudz ātrāk nekā jauniešu futbolā. Laiks, lai pieņemtu lēmumus, ir daudz īsāks. Bija reizes, kad kamēr sāku skatīties kur atdot saņemto bumbu, jau pēkšņi trīs aizsargi ir apkārt...

Tomēr sevi pierādīji un Marians Pahars pirms jaunās sezonas tevi uzaicināja uz galveno komandu.

- Šai sezonai gatavojos kopā ar Skonto pirmo komandu, līdz sezonas sākumā Pahars pateica, ka jāatgriežas dublieru komandas sastāvā.

Vai tika paskaidroti iemesli, kādēļ tika pieņemts šāds lēmums?

- Arī mēs, spēlētāji, kurus nosūtīja uz dublieru komandu, paši sapratām, ka uz to brīdi vēl bijām klasi zemākā līmenī. Pirmajā komandā treniņos bija lieli ātrumi un bieži bija grūti izsekot tam visam līdzi. Kā arī pietrūka fiziskā sagatavotība un, protams, arī tehnika tiem spēlētājiem bija augstākā līmenī. Bija daudz lietas, pie kā strādāt. Kad pienāca sezonas vidus, un es atgriezos no U-17 izlases treniņnometnes, Pahars piedāvāja man pārnākt atpakaļ un trenēties pie pirmās komandas, bet es atteicos, jo tad darbu pie dublieriem bija uzsācis Tamazs Pertija un es vēlējos turpināt strādāt ar viņu.

Tu izvēlējies turpināt trenēties pie Tamaza Pertijas un upurēji iespēju trenēties kopā ar Virslīgas večiem. Vai tagad tas šķiet pareizs solis?

- Es domāju, ka jā. Tamazs ir lielisks treneris un mēs labi saprotamies. Es zinu, ko viņš no manis vēlas un to, kā man ir jāspēlē. Sezonas pirmo pusi komandu vadīja Vitālijs Astafjevs, tad es īsti nevarēju atrast savu vietu laukumā, bet viss mainījās, kad komandu sāka trenēt Pertija. Manuprāt, arī treniņu process kļuva daudzpusīgāks un interesantāks. Kā es atvēros, gūto vārtu konts turpināja augt.

Vai treniņi ir daudzveidīgi?

- Pie Pertijas ir daudzpusīgākie treniņi, kādi ir bijuši. Viņš reti atkārtojās. Tiek strādāts gan pie taktikas, gan tehnikas, gan fiziskās sagatavotības. Piemēram, RFS laikos tika strādāts tikai pie fiziskās sagatavošanas, bet par taktiku vispār netika domāts. Tagad tiek domāts par visām futbola komponentēm. Viņš vasarā bija devies stažēties uz Milānu, un pēc tam mēs visu nedēļu studējām FC Milan taktiku, kā arī treniņos ieviesām daudz jaunumu. Arī tagad viņš ir aizbraucis uz Itāliju un es domāju, ka, pēc atgriešanās, viņš atkal mācīs mums ko jaunu un tas ir lieliski, jo šādā veidā spēlētājiem tiek dota liela pieredze, kas nākusi no dažādām futbola skolām. Dublieru otrais treneris ir Mihails Miholaps, kura vārds Latvijas futbolā komentārus neprasa. Arī viņš ir daudz devis, lai komanda būtu tik rezultatīva, cik tā ir.

Vai tu strādā arī individuāli?

- Jā, te jāsaka paldies manam vectēvam. Kad sāku trenēties 9 gadu vecumā, tika būvēta māja un vectēvs izlēma speciāli man atvēlēt vienu istabu, kurā es jebkurā laikā varu iet un strādāt ar bumbu. Tur es pavadu daudz laika, veicot dažādus vingrinājumus vai reizēm vienkārši dauzot bumbu pret sienu. Tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ es varu spēlēt ar abām kājām. Fiziski gan individuāli maz esmu trenējies, tikai reizēm paskrienu pa mežu.

Vai ir zināms, ar kuru komandu jaunajai sezonai gatavosies kopā?

- Tagad vēl esmu ar dublieriem, bet Pahars pēc Virslīgas sezonas teica, ka vēlēsies mani redzēt treniņos pie pirmās komandas. Dublieru komanda treniņus atsāks jau decembrī un aizvadīs savā starpā pāris pārbaudes spēles. To posmu vēl būšu ar viņiem, bet līdz ko sāks gatavoties galvenā komanda, es došos pie Pahara.

Teici, ka, mazs būdams, daudz nesekoji līdz Latvijas čempionātam, vai tagad ir kas mainījies?

- Ir gan, šogad esmu redzējis gandrīz visas Skonto spēles, kā arī citu komandu spēlēm sekoju līdz. Par izlasi nemaz nerunājot. Kādu dienu gribētos uzspēlēt arī nacionālajā izlasē un pierādīt sevi jaunā līmenī. Tamazs Pertija arī saka, ka ir jāvēro spēles gan klātienē, gan pa TV un jāskatās līdzi, ko kurā epizodē dara tavas pozīcijas spēlētājs. Tas tiešām palīdz un dod sava veida pieredzi.

Kurus spēlētājus tu varētu izcelt? Kopā ar viņiem gatavojies kopā sezonai, tādēļ zini visu plusus un mīnusus.

- Skonto sastāvā noteikti varu izcelt Mingazovu, jo viņš ir īsts līderis un var atdot tādas piespēles! Spēlēt par uzbrucēju komandā, kur ir tāds pussargs būtu vienkārši lieliski. Arī Alanu Siņeļņikovu varu atzīmēt. Ar viņu šogad kopā uzspēlējām vienā 1. līgas spēlē, tad divatā uztaisījām divus golus. Viņš ir cīnītājs un viņam nekad nebūs žēl piespēlēt partnerim. No treniņiem spilgti atceros arī Minori Sato ātrumu un tehniku. Nesaprotu, kādēļ viņš tik maz spēlēja, taču treniņos viņš bija viens no tiem spēlētājiem, uz kuru skatoties var saprast, ka vēl ir kur augt un augt.

Un kuras komandas spēli visvairāk varētu izcelt? Varbūt ir kāds spēlētājs no citām komandām, kura stils tev šķiet vistuvākais?

- Spēles dinamikas un taktikas ziņā priekšroku dodu Skonto. Viņi šogad spēlēja visskaistāk un viņu spēlē visu laiku var redzēt to, ko treneris ir vēlējies, nevis vienkārši sit bumbu uz priekšu, kā to dara citas komandas. No spēlētājiem patika Ģirts Karlsons, viņš ļoti pārliecinoši aizvadīja spēles, kuras es vēroju. No visiem pasaules futbolistiem man visvairāk patīk Karims Benzemā.

Arī 1. līgas čempionātā ik pa laikam bija iespēja kopā uzspēlēt ar pieredzējušajiem spēlētājiem. Kādu iespaidu uz spēli un rezultātu atstāja viņi?

- Šosezon mums daudz palīdzēja Kirils Ševeļovs, kurš darbojās aizsardzībā. Sākumā man no viņa bija mazliet bail (smejas). Viņš māk atdot lieliskas piespēles un arī uzbļaut, kad tas ir nepieciešams. Jaunajiem spēlētājiem viņš noteikti bija autoritāte, no kura ir vērts mācīties. Vēl 1. līgā samērā daudz uzspēlēja Armands Pētersons un Andrejs Siņicins. Arī šie spēlētāji ir lieli meistari, kas var atdot lieliskas piespēles. To, ka spēlētāji ir cita līmeņa, var saprast ļoti ātri. Viņi labāk redz laukumu un piespēlēs tieši tur, kur vajag. Spēlējot jauniešu čempionātos, būt uzbrucējam ir pat grūtāk, jo pussargi nespēlē mērķtiecīgi uz tevi. Šo futbolistu vieta noteikti nav 1. līga. Vēl atsevišķs stāsts ir Juris Laizāns. Viņš pie mums bija spēles prakses iegūšanai. Tajā spēlē es nespēlēju kā uzbrucējs, bet malējais pussargs un bieži sanāca, ka viņš man piespēlēja lieliskās pozīcijās un man bija tikai jāskrien un jāskrien uz priekšu. Es biju izpumpējies jau pirmajās divdesmit minūtēs. Ar viņu spēlējot, ir jābūt gatavam jebkurā brīdī saņemt piespēl. Viņš lieliski redz to, kuram tajā momentā ir jāatdod bumba. Bet pamazām spēles laikā iespēlējos un pieradu pie tempa, kā rezultātā guvām arī uzvaru. Spēlēt kopā ar tādu leģendu un meistaru ir vienkārši piedzīvojums.

Futbolisti savas karjeras laikā daudz ko upurē, bet citi atkal nespēj atteikties no kārdinājumiem, kā rezultātā neko daudz nesasniedz futbolā. Kā ir ar tevi, vai tusiņi nevelk un vai mācībām neesi atmetis ar roku?

- Esmu jau pieradis, ka alkoholam jāsaka nē. Reizēm, kad tomēr aizeju uz kādu ballīti, ir mazliet grūti saprast pārējos, jo tomēr reibumā ir savi joki, bet man patīk mierīgi parunāties un vienmēr ir kāds, ar ko to var darīt un jauki pavadīt vakaru. Alkohols man nav nekāds lielais kārdinājums. Par skolu runājot... Ir jau grūti, jo daudz sanāk izlaist treniņu un spēļu dēļ, taču ar roku atmetis neesmu. Vispār, es savu izglītību gribu saistīt ar futbolu, tāpēc pēc vidusskolas plānoju iet uz LSPA un kļūt par futbola treneri. Bet pēc tam varētu būt vai nu treneris, vai arī jauno futbolistu skauts. Tāds darbs man patiešām šķistu interesants.

Mēs varam uztaisīt nelielu eksperimentu. Izvēlies trīs futbolistus no Skonto jauniešiem, kuros tu saskati lielu potenciālu un, lasot šo interviju pēc dažiem gadiem, varēsim redzēt, cik laba acs tev ir.

- Grūtu uzdevumu man iedevāt. Nav viegli izvēlēties no saviem komandas biedriem, bet tomēr mēģināšu un izvēlēšos pa vienam futbolistam no 1997., 1996., un 1995. gada. Tie būs: Andrejs Cigaņiks, Dāvis Sandis Strods un Ņikita Bērenfelds. Viņiem noteikti ir lieliskas iespējas tikt ļoti tālu. Daudz ir atkarīgs ne tikai no tā, ko spēlētājs parāda treniņos un spēlēs, bet visa attieksme kopumā pret futbolu. Piemēram, pie pirmās komandas bija jāierodās stundu pirms treniņa, lai sagatavotos, noskaņotos un iesildītos katrs individuāli. Bet, ja atbrauksi piecas minūtes pirms treniņa, tad nebūsi pilnīgi gatavs tam. Tas viss parāda futbolista attieksmi pret treniņiem un arī tas jāņem vērā. Ja ir talants, bet nebūs pareizā attieksme, tad vienu brīdi arī izaugsme apstāsies.

Tavi komandas biedri un ne tikai tevi sauc par Guti, vai tā ir tikai sakritība vai pats izvēlējies līdzināties slavenajam Madrides Real spēlētājam?

- Vēl RFS laikos mani sauca uzvārdā, bet tas nebija pārāk ērti un arī man pašam tas ne pārāk patika. Tad kādu reizi viens komandas biedrs mani nosauca par Guti. Padomāju, ka izklausās labi. Aizgāju mājās un sāku interesēties par spāņu spēlētāju, un aizvien vairāk viņš man iepatikās. Aizgāju nākamajā dienā uz treniņu un teicu: „Tagad, lūdzu, sauciet mani par Guti!” Mums starpcitu arī numuri sakrīt! (smejas)

Kāds ir tavs mērķis nākamajai sezonai?

- Gribētu jau atsevišķās spēlēs tikt uz maiņu Virslīgā un ja iesistu kādu golu, tad tas būtu super! Gribu tomēr nostiprināties Virslīgas komandā un trenēties visu sezonu ar viņiem, bet spēļu prakses gūšanai labprāt uzspēlētu arī 1. Līgā pie Tamaza.

Ilūkstes SS futbolistiem atliek tik noskatīties kā "lido" Guti

Vladislavs Gutkovskis

Vladislavs Gutkovskis

© Edgars Bērziņš

Autortiesības © 2012 SIA "Skonto FC". Visas tiesības paturētas.
Jautājumi un ieteikumi - info@skontofc.com.