Nākamā spēle
Septembris, 2019 << >>
POTCPSSv
1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30
V.KomandaSp.P.
1BFC Daugavpils/Progress2258
2SK Super Nova2253
3 FK Tukums 2000/TSS2248
4Rēzeknes FA/BJSS2239
5FK Auda2237
6RTU FC/Skonto Academy2235
7 FK Smiltene/BJSS2233
8JDFS Alberts2228
9Grobiņas SC2220
10Balvu SC2212
11FK Staiceles Bebri2210
12 Preiļu BJSS229
10.11.2018
Rezultatīvākie
1. Līgā:
Gogolashvili Giorgi - 3
Igors Kovaļkovs - 2


Jaunumi
Vairāk ziņasUz sākumu
Skonto FC kapteinis Vladislavs Gabovs

Zem mikroskopa "Skonto FC" kapteinis Vladislabs Gabovs

Ziņu ievietoja: 05. novembris 2014, 22:39

Sarunai tikāmies ar „Skonto FC” kapteini un nacionālās izlases aizsargu Vladislavu Gabovu. Intervijas ievadā tika uzdoti ar futbolu tieši nesaistīti jautājumi, lai mēs varētu kapteini iepazīt tuvāk kā cilvēku, ne tikai kā futbolistu.

Vladislavs bija ir viens no tiem cilvēkiem, pret kuriem pēc sarunas cieņa pieauga divtik. Inteliģents, komunikabls un smaidīgs tāds ir mūsu kapteinis!

Uzdot Tev jautājumu bija iespēja diviem Latvijā pazīstamiem un ar „Skonto” saistītiem spēlētājiem – Kristapam Blankam un Sergejam Kožanam.

Kristaps vēlējās uzzināt kāda ir Tava mīļākā filma un kurš, Tavuprāt, ir labākais malējais aizsargs pasaulē?

- „Zaļā jūdze” („The Green Mile”).  Man patīk kā spēlē Marsello (Marcello Vieira „Real Madrid”).

Sergejs vēlējās uzdot divus jautājumus - kādu dziesmu izvēlētos karaokē un pret kuru spēlētāju ir visgrūtāk spēlēt?

- Vispār grūti jums tie jautājumi, man patīk „Prāta Vētra”, izvēlētos šim gadalaikam piemērotu dziesmu – „Rudens”.

Latvijas izlases rindās, varētu teikt, ka visgrūtāk bija pret turkiem, viņi bija ļoti tehniski un bieži mainījās vietām, tādēļ konkrētu spēlētāju izcelt nevaru. Arī Virslīgā nav viegli izvēlēties konkrētu spēlētāju, bet ja kāds būtu jānosauc, tad Žigajevs, jo pret viņu tieši sanāk spēlēt un viņš bieži no malas pāriet uz centru un sit no turienes, nav viegli vienmēr tikt līdz.

Pēdējā grāmata ko izlasīji un vai lasi regulāri?

Bernārs Verbērs „Eņģeļu impērija”. Kas nu kuram skaitās regulāri, kādam tā ir grāmata nedēļā, kādam grāmata gadā. Varētu teikt, ka vidēji trīs mēnešos es izlasu kādu grāmatu.

Vai mēdz lasīt komentārus internetā un cik nopietni tos uztver?

- Jā, reizēm palasu, pārsvarā sanāk par tiem pasmaidīt. Ir lietotāji, kas tiešām, kaut ko saprot no futbola un viņu komentāros ir kāda doma un ir interesanti tos izlasīt, bet ļoti daudz komentāru ir ar mērķi pateikt tikai ko sliktu.

Kuru no pasākumiem apmeklētu – „Erots” vai Nacionālā teātra izrādi?

- (Pasmaida) Nacionālā teātra izrādi.

Kā pavadi brīvo laiku?

- Sezonas laikā tā ir riteņbraukšana, bieži ar draugiem kopā aizbraucam līdz jūrai vai citu vietu. Klausos mūziku. Pēc sezonas ļoti vēlētos aizbraukt uz ārzemēm, ilgi neesmu nekur braucis. Ceļošana man ļoti patīk.

Pirms Latvijas izlases spēlēm, kā lielākā daļa spēlētāju, Tu dziedi Latvijas valsts himnu, bet vai zini tās autoru?

- Kārlis Baumanis.

Kuru no komandas biedriem izvēlētos par vedēju kāzās?

- Aleksandrs Fertovs šobrīd ar mums Virslīgā spēlēt nevar, taču komandā ir. Tā kā, ja būtu tāda nepieciešamība, izvēlētos viņu.

Vai piedalījies Saeimas vēlēšanās?

- Diemžēl nē, jo bija spēle Daugavpilī un mēs devāmies jau dienu iepriekš, tā kā nesanāca. Zinu, ka varēja arī iepriekš nobalsot, bet nebiju līdz tam aizdomājies. Es zināju, par ko balsot vai drīzāk - par ko noteikti nebalsotu, un ja atrastos Rīgā, tad izpildītu pilsoņa pienākumu.

Kurš bija pirmais Latvijas prezidents?

- Man tiešām uzvārdu atcerēšanās nav stiprā puse, labāk kaut ko par fiziku pajautā!

Ar kādu burtu fizikā apzīmē ātrumu un kas ir ātruma atvasinājums pēc laika?

- (Vladislavam izdodas pārsteigt un seko ātra un precīza atbilde) „V” un paātrinājums.

Tātad fizika ir Tava sirdslieta?

- Jā, man tā interesē. Kad sāku spēlēt „FS METTA/LU” tad arī es iestājos fizmatos, tomēr, pārnākot uz „Skonto”, nācās to pamest. Kādu laiku centos apvienot, bet treniņu dēļ  izlaidu daudz lekcijas un sāka rasties pārāk daudz problēmas universitātē. Es izvēlējos koncentrēties tikai futbolam.

Ja jau tikām līdz futbolista karjerai, tad sāksim no sākuma - kur iesāki savas gaitas?

- Futbolista gaitas iesāku „Rīgas Futbola skolā” pie trenera Eduarda Štrubo. Pusaudža gados viņš man jautāja, vai es vēlos kļūt par profesionāli un es atbildēju apstiprinoši. Tādēļ bija jāsāk no jauniešiem pāriet uz pieaugušo futbolu. 2003. gadā, būdams 15 gadus vecs, spēlēju 1. Līgaskomandā „Multibanka” pie trenera Andreja Karpova. Daudz ar 1. komandu , nespēlēju, bet tas man deva pirmo iespaidu par lielo futbolu, jo pārējie čaļi bija krietni vecāki par mani. 2004. gadā nokļuvu „FK Auda”, kura tajā gadā spēlēja Virslīgā. Komandas rezultāti bija ļoti zemi (izcīnīts tikai 1 punkts 28 spēlēs), bet man svarīgākais bija tas, ka varu samērā daudz spēlēt Virslīgā un gūt jaunu pieredzi, kā arī attīstīt savas iemaņas. 2005. gadā nonācu „Olimpā”, taču tabulā ieņēmām priekšpēdējo vietu un nācās spēlēt pārspēlēs par palikšanu Virslīgā, kurās piekāpāmies Daugavpils „Ditton”.

Astoņpadsmit gadu vecumā pirmo reizi izgaršoji leģionāra maizi sākot spēlēt Tallinas klubā „TVMK”, kāda tā bija?

- Igaunijā nokļuvu pateicoties cilvēkam, kas klubam jau iepriekš bija piesaistījis vairākus Latvijas spēlētājus. Tur nebiju vienīgais Latvijas pārstāvis, tādēļ ar iejušanos bija vieglāk, bet tomēr tā bija liela pieredze, gan sportiskā ziņā, gan sadzīves, jo līdz tam nebiju dzīvojis pastāvīgi. Kā piemēru varu minēt kaut vai to, ka pašam bija jāmaksā rēķini un citas sadzīviskas lietas, ko iepriekš nebiju darījis. Klubs apmaksāja daļu izdevumus, bet organizatoriskie jautājumi bija jāveic pašam. Protams, tagad varam, teikt, ka Igaunijā līmenis nav tas augstākais, tomēr, kad es aizbraucu „TVMK” bija valsts čempioni un tas jau kaut ko nozīmē.

2007. gadā Tu pameti klubu, un jau nākamajā gadā klubs tika slēgts, vai tam ir kāds sakars?

- Jā, 2007. gadā sākās krīze un komandas īpašnieku uzņēmumam arī neklājās viegli. Jau tajā gadā bieži aizkavējās algas, tādēļ pieņēmu lēmumu par jauna kluba meklējumiem.

Pēc leģionāra gaitām Igaunijā Daugavpils „Daugava” variants bija vienīgais?

- Nē, vispirms es sezonai gatavojos ar „FK Ventspils” taču, tur sastāvs bija pietiekami spēcīgs un manā pozīcijā jau bija Deniss Kačanovs, kurš tobrīd spēlēja izlasē un mani būtu grūti iekļūt pamatsastāvā. Man bija 20 gadi, es vēlējos spēlēt, tādēļ atteicos no „Ventspils” piedāvājumu un piekritu „Daugavpils” variantam, jo biju pārliecināts, ka tur tikšu regulāri laukumā.

Mihails Zemļinskis tur sāka strādāt par galveno treneri, viņa asistents bija Igors Stepanovs (dz. 1966.g., nejaukt ar 1976. dzimušo vārda brāli), kurš bija U-21 izlases otrais treneris un viņš mani labi zināja. Mani aicināja tieši  Stepanovs, kurš  teica, ka esmu viņiem vajadzīgs. Tā nokļuvu Daugavpilī. Pirmais gads izvērtās ļoti veiksmīgs un ieguvām arī Latvijas kausu.

Pirms 2009. gada sezonas „FC Daugava” apvienojās ar „FC Dinaburg”, un Virslīgas noslēgumā futbola pasauli pārsteidza negatīvi – oktobrī Latvijas Futbola federācija (LFF) pieņēma lēmumu izslēgt „Dinaburg FC” no LMT Virslīgas, ka arī diskvalificēt kluba prezidentu Oļegu Gavrilovu un galveno treneri Tamazu Pertiju no turpmākās darbības Latvijas futbolā. Kā atceries šos notikumus un vai pats biji aizdomās turamais?

- Jā, arī es tiku izsaukts uz LFF un sniedzu paskaidrojumus. Godīgi teikšu, ka man neviens ne reizi nav piedāvājis kādā negodīgā veidā ietekmēt spēles rezultātu. Jā, visi komandas spēlētāji tika nopratināti un tie, kas spēlēja vairāk par 50% spēļu tajā sezonā tika nosacīti diskvalificēti uz gadu. Es biju starp šiem spēlētājiem, jo tajā sezonā daudz spēlēju. Cik es atceros, tad mūs turēja aizdomās par spēlēm, kuras mēs uzvarējām, bet uzvarējām ar nelielu vārtu pārsvaru (1:0). Es kā aizsargs darīju visu, lai mēs neielaistu vārtus, kā arī šad tad devos uzbrukumā – devu piespēles, centos visu darīt pēc labākās sirdsapziņas. Arī esot laukumā nemaz nevarēju pateikt, vai kāds spēlētājs tīšām cenšas sist garām vai spēlē negodprātīgi.

Pēc piedzīvojumiem Daugavpilī 2010. gadā tomēr nonāci „dzelten-zilo” rindās, vai nostrādāja tas, ka jau pāris gadus iepriekš biji sevi apliecinājis?

- Jā, pamatu jau biju ielicis 2008. gadā, plus klāt bija nākusi krietna Virslīgas pieredze. Varētu teikt, ka tad jau ierados kā cits spēlētājs, kurš var droši cīnīties par vietu pamatsastāvā.

Ar „FK Ventspils” sasniedzāt augstus rezultātus (2010. gadā 2. vieta, 2011.-1. vieta Virslīgā). Nav noslēpums, ka 2011. gadā guvi smagu savainojumu un sadarbība ar klubu pārtrūka vai nejuties mazliet piekrāpts?

- Nē, nejutos gan. Man klubs piedāvāja pagarināt līgumu un medicīnisko atbalstu, taču līgums finansiāli vairāk nebija tik izdevīgs. Protams, es varētu teikt, ka klubs mani kā spēlētāju nenovērtēja, bet es vienmēr cenšos paskatīties arī no otras puses, tādēļ es saprotu viņu nostāju. Biju traumēts un vismaz daļu sezonas nevarētu spēlēt un manā vietā bija jāalgo kāds cits futbolists, tādēļ šķiet loģiski, ka man piedāvāja mazāku atalgojumu.

Pēc sešu gadu pārtraukuma atgriezies  Rīgā, šoreiz „FS Metta/LU”, komandā, galvenais iemesls bija atrašanās vieta?

- Jā, rehabilitāciju vēlējos iziet Rīgā. „Metta/LU” piedāvāja pozitīvus noteikumus – viņi man palīdz sadziedēt traumu, bet es pēc tam palīdzēšu viņiem sezonas otrajā pusē ar savu spēli laukumā. To es arī izdarīju, jo jau jūlijā atgriezos laukumā.

Sadziedēji traumu, uzlaboji sportisko formu un pameti „studentus”, vai nesanāca, ka tagad viņi varētu uzskatīt, ka ir mazliet piekrāpti?

- Nē, tāda bija vienošanās no paša sākuma, ka pēc sezonas, ja būs piedāvājumi, es pametīšu komandu.

Vai „studentu” rindās saņēmi arī algu vai atlīdzība tika sniegta medicīnisko pakalpojumu veidā?

- Tajā laikā klubā bija stipendijas un arī es tādu saņēmu. Ja es netiktu budžetā Latvijas Universitātē, tad arī tiktu apmaksāta mācību maksa, bet budžeta vietas bija pietiekami daudz un es tiku budžetā fizmatos.

Pērn ziemā saņēmi uzaicinājumu no Tamaza Pertijas pievienoties „Skonto FC” vai ilgi apdomāji piedāvājumu?

Nē, nedzīvoju sapņos, jo cerēt, ka tikšu uz kādu ārzemju klubu pēc nepilnas sezonas „FS Metta/LU” sastāvā, būtu muļķīgi, tādēļ „Skonto” piedāvājumu uztvēru kā soli augšup. Tā ir komanda ar vārdu un iespējām sevi parādīt plašākai auditorijai, jo 2013. gadā komandai jau bija garantēta vieta Eirokausos. Kā plus bija tas, ka Tamazu Pertiju es zināju jau no Daugavpils laikiem, man patika ar viņu sastrādāties. Biju dzirdējis arī par to, ka klubam ir sākušās finansiālas problēmas, bet man solīja, ka tās tikšot risinātas un algas tikšot izmaksātas, un sākumā tā arī notika.

Pertija daudz uzsvēris, ka gaida no aizsargiem arī ieguldījumu uzbrukumā, vai šāds stils Tev liekas piemērots?

- Tieši šis ir mans stils un man to patika darīt arī citās komandās. Teiksim tā - daži treneri pat nebija par to priecīgi. Bet, ja spēks un izturība atļauj, tad tas ir jāizmanto un vēl viens spēlētājs priekšā dod tikai papildus pārsvaru. Tamazs Pertija ir gudrs treneris, viņš tieši šī iemesla dēļ Alanu Sineļņikovu pērn ielika malējā aizsarga pozīcijā, jo redzēja to, ka Alans ir spējīgs pieslēgties uzbrukumam un paspēt atgriezties aizsardzībā.

Pirms 2013. gada sezonas bija ļoti smagi treniņi, reizēm pat trīs treniņi dienā, devāties uz divām nometnēm ārzemēs. Vai varētu teikt, ka Tu biji līdz šim labākajā formā?

- Mēs ieguldījām patiešām milzīgu darbu, bija ļoti grūti, bet tajā pašā laikā arī interesanti. Visa komanda bija lieliskā formā, sezonas pirmajā pusē rādījām lielisku spēli, par ko liecināja arī rezultāti. Arī es jutos fiziski ļoti labi un biju pārliecināts par sevi.

Līdz Eirokausiem viss izskatījās lieliski, aizvadījāt divus lieliskus dueļus ar „Tiraspol” un „Liberec”, kā vērtē šīs spēles?

- Uzskatu, ka parādījām labu sniegumu un skatītājiem bija ko redzēt. Potenciāls mums bija pat vēl augstāks, taču kaut kas nedaudz pietrūka. Domāju, ka pietrūka pieredzes tieši svarīgās spēlēs, jo Latvijas čempionātā tādas, patiešām augsta līmeņa spēles, kurās ir liela cīņa un skaists futbols, ir reti. Tādi varētu būt dueļi ar „FK Ventspils” plus atsevišķas spēles ar citām komandām.

Pērn, kad izlasi vadīja Aleksandrs Starkovs (drīz pēc tam par izlases treneri kļuva Marians Pahars), Tu tiki izsaukts uz nacionālo izlasi un pārbaudes spēlē pret Kataru arī debitēji. Cik Tev svarīga ir spēlēšana izlasē?

- Tas ir liels pagodinājums un man tas bija divreiz lielāks, jo nebiju arī tik jauns. Tajā pašā laikā nebija nekādas eiforijas, sapratu, ka jāstrādā vēl vairāk un jāpierāda sevi arī izlašu līmenī. Nacionālā izlase ir Latvijas futbola seja, tādēļ ir jāparāda pēc iespējas augstāks sniegums katrā spēlē.

Vladislavs Gabovs. 2013. gadā pret bijušo klubu "FK Ventspils". Foto - R. Kokšarovs

Pēc Eirokausiem rezultātu līkne gāja uz leju, kas īsti notika?

- Ja viss ir lieliski, bet kādā brīdī tas pazūd, tad tas izraisa ķēdes reakciju. Ja algas tiek izmaksātas vienā datumā, tad pie tā visi pierod un plāno. Bet, ja uznāk melnā josla un vairs nezini, kad būs nākamais datums, kad saņemsi algu, tad ir aizvien grūtāk domāt tikai par futbolu. Kādu laiku mehānisms turpina strādāt uz emociju pamata, bet emocijas ar laiku pāriet. Pie rezultāta krituma nevar nepieminēt Ruslana Mingazova nespēlēšanu kopš septembra. Viņš bija Latvijas čempionāta labākais uzbrūkošais spēlētājs, viņš vienatnē varēja izkārtot vārtu guvumu. Domāju, ka viņa trūkums arī lielā mērā bija par iemeslu daudzajiem neizšķirtiem sezonas otrajā pusē.

Galu galā lieliski iesāktā sezona beidzās ar atdotu titulu „FK Ventspils”, vai pēc sezonas nebija vilšanās sajūta un vēlme doties prom?

- Protams, bija žēl, ka gan pērn, gan tagad neiegūstam titulu un tas ir tieši saistīts ar finansēm nevis mūsu spējām laukumā. Pēc sezonas par mani bija ieinteresēts kāds Čehu klubs, bet darījums netika noslēgts, jo, tā kā man ar „Skonto FC” līgums bija noslēgts uz diviem gadiem, man bija vēl šeit jāspēlē. Nē, nebija žēl, ka paliku „Skonto”, jo te jau nav arī nekāda katorga!

Sezonas sākumā komandu atstāja līdzšinējais komandas kapteinis Juris Laizāns un pēc viņa aiziešanas Tu kļuvi par kapteini, ko tev nozīmē šis statuss komandā?

- Tas man bija liels pagodinājums, plus papildus pienākumi. Ja esi viens no jaunajiem spēlētājiem laukumā un spēlē kas nesokas, tad vari neuzkrītoši pavadīt laiku laukumā un censties neizkrist no spēles, bet, ja esi viens no vecākajiem, nerunājot par kapteiņa apsēju, un ja redzi, ka komandai vai kādam konkrēti spēle nesokas, tad man ir jārāda piemērs un jācīnās vēl vairāk, neskatoties uz to, cik pašam tajā brīdī ir grūti.

Vai kapteiņa statuss izpaužas arī kaut kādā veidā ārpus futbola laukuma?

- Jā, ja vajag ir jāsapurina komanda, jācenšas dot vajadzīgās emocijas. Pārtraukumā pirmais vārds ir trenerim, bet, ja kāds runās pēc tam, tad tas ir kapteinis.

Vai brīdī, kad tevi iecēla par kapteini, atcerējies, kā šos pienākumus pildīja iepriekšējie kapteiņi tavos klubos un centies kādas lietas no viņiem aizgūt?

- Tur nevajag izgudrot velosipēdu, centos no pieredzes ņemt to labāko. Visspilgtāk atceros pēdējo kapteini – Juri Laizānu, viņš bija spēlējis ļoti augstā līmenī un ļoti pieredzējis, viņam bija ko teikt. No viņa esmu daudz ko mācījies un aizguvis.

Varētu teikt, ka sezonas gaitā esi audzis kā kapteinis?

- Es ceru, jo šo statusu uztveru nopietni, tas nav tikai apsējs uz rokas.

Laiks gāja, bet solījumi netika pildīti. Jūlijā tika pieņemts lēmums par nedošanos uz izbraukuma spēli Liepājā, vai vari pastāstīt sīkāk par to kādas domas rosījās galvā un kāda situācija bija klubā?

- Mums nebija cerības, ka vadība acumirklī atradīs naudu, bet spēlētājiem bija iestājies tāds bezpalīdzības stāvoklis. Jutāmies kā vergi. Lai ko mēs darītu – uzvarētu vai zaudētu, tas neko neietekmēja. Vēlējāmies parādīt savu nostāju, gribējām, lai ar mums rēķinās, kā ar cilvēkiem. Bet sanāca tā, ka tas nevienam neinteresēja. Tas bija komandas lēmums, protams, ka es kā kapteinis varēju ko ietekmēt, bet mēs cerējām, ka tas dos rezultātu. Atbildība, protams, bija uz maniem un vecāko spēlētāju pleciem.

Pēc šī boikota nekas būtiski nemainījās, vai zinot šo iznākumu, vēlreiz iestātos par boikotu?

- Nē, mēs aizbrauktu uz spēli.

Komandu pameta pieredzējušie spēlētāji – Ruslans Mingazovs, Sergejs Kožans, kādēļ tu, kā izlases spēlētājs, paliki?

- Man bija tādas domas, visiem tādas bija. Mēs tomēr cienījām to darbu, kas bija ieguldīts. Mēs zinājām, ka sezonas otra puse būs ļoti grūta ar tādu sastāvu un finansiālo stāvokli. Mēs bijām pirmie, bet nebija ilūzijas, ka esam jau izcīnījuši titulu. Mēs kopīgi nolēmām, ja paliekam, tad cik nu būs spēka, atdosim to laukumā.

Vai tas ir mazohisms?

- Jā, varbūt. Plus esam arī futbola un „Skonto” patrioti.

Vairākiem jaunajiem spēlētājiem šī situācija bija ļoti pateicīga, jo citādāk viņi nebūtu tikuši pie tik liela spēles laika Virslīgā, bet tu tomēr neesi starp viņiem, vai neuzskati, ka šis gads tev ir gājis mīnusā?

- Mīnuss bija tas, ka nespēlējām Eirokausos, bet neteiktu, ka šo gadu esmu zaudējis. Mums nebija lieliski apstākļi komandā, reizēm pat dzērām nezināmas izcelsmes ūdeni (smejas). Mēs kā komanda kopā augām. Es kā līderis kļuvu stiprāks. Ja tu dod, tad vairāk tev tas nāks atpakaļ. Ja es palīdzēju attīstīties jaunajiem spēlētājiem, tad tas man nākotnē noteikti atmaksāsies.

Kā kluba finansiālās problēmas ietekmēja spēlētāju fizisko kondīciju un sniegumu?

- Ja psiholoģiski to situāciju vēl var paciest, un ar galvu viss ir kārtībā, tad ar ķermeni ir citādāk. Ja netiek nodrošināti apstākļi, lai ķermenis var atjaunot resursus pēc lielām slodzēm, tad ir grūti. Tajā ietilpst fizioterapeiti, masieri, dažādi līdzekļi. Arī biežās traumas komandā liecina par to.

Vladislavs Gabovs pēc vārtu guvuma pret "BFC Daugavpils" Foto - Juris Gūtmans.

Cik ļoti fiziski iztukšots šobrīd jūties, vai ar nepacietību gaidi sezonas beigas?

- Tā kā tagad traumas dēļ izlaidu trīs nedēļas un tikai šodien (04.11.2014) atsāku treniņus uz nelielu slodzi, tad jūtu sevī pietiekami daudz spēkus un vēlmi doties laukumā un cīnīties. Mums ir vēl viena spēlē Virslīgā, kurā alkstam uzvarēt.

Nesen komandas vadība dzēsa lielāko daļu no parādiem pret spēlētājiem, kas šobrīd atrodas komandā, bet vai bez naudas saņēmāt arī pateicību par to, ka tik ilgi turējāties?

- Sezona vēl nav galā, tādēļ ceru, ka šādu žestu sagaidīsim pēc sezonas.

Bet vai Tu zini, kas īsti ir kluba vadība?

- Grūti pateikt.

Tu kā kapteinis pārstāvēji komandu, ar kādiem cilvēkiem runāji?

- Naudu oktobrī atdeva bijušais prezidents Vladimirs Koļesničenko. Bija arī sarunas ar Gunti Indriksonu, viņi arī bija tie, kas solīja atdot parādus. Bet pēdējais no prezidentiem – Igors Zaicevs pie mums atnāca tikai vienu reizi, tā arī īsti neko nepateica un vairāk mēs viņu neesmu redzējuši.

Jautājums tev kā kapteinim – pēc zaudējuma 2:4 spēlē pret „FK Ventspils” (01.11.2014. un kurzemnieki priekšlaicīgi kļuva par čempioniem) no komandas par kazino apmeklējumu tika izslēgti divi spēlētāji un par naktskluba apmeklējumu sodīti vēl četri. Vai šāda spēlētāju uzvedība nav nodevība pret komandas biedriem?

- Ja pēc uzvaras spēlē ir brīvdiena, tad es uzskatu, ka var atļauties aiziet uz kafejnīcu vai kur citur satikties ar draugiem. Pēc spēlēm tāpat ir grūti aizmigt, piemēram, es vismaz līdz trijiem naktī emociju iespaidā nevaru iemigt. Es nesaku, ka var piedzerties, arī nakts klubā var pasēdēt mierīgi, paskatīties uz cilvēkiem, padejot. Arī es ziemas laikā reizēm aizeju uz kādu klubu. Bet par konkrēto gadījumu uzskatu, ka pēc šī zaudējuma nedrīkstēja tā darīt.

Abi izslēgtie spēlētāji kazino esot apmeklējuši dienas laikā un alkoholiskos dzērienus neesot lietojuši, vai pēc līguma tas skaitās pārkāpums?

- Līgumā tādas lietas nav rakstītas. Kazino - tās ir azartspēles. Arī esmu bijis kazino pēc sezonas, tur ir ērti skatīties futbola spēles, jo tur ir lieli ekrāni. Es viņus negribu attaisnot, tas ir galvenā trenera lēmums. Tā varbūt būs mācība, nevis futbola ziņā, bet tieši dzīves, varbūt vajag padomāt un kaut ko mainīt. Brīvā laika pavadīšanai noteikti var atrast ar futbolu un sportu saistītākas lietas.

Tev pēc sezonas beidzas līgums ar „Skonto FC”, kam būtu jānotiek, lai piekristu pagarināt līgumu? Vai prasīsi avansu?

- Vēl ir divi mēneši, skatīšos, kā tiks izmaksātas šīs algas, kā arī klubam ir samērā lieli parādi pret spēlētājiem, kas šeit spēlēja iepriekš, paskatīšos, kā tiks šie parādi atdoti. Ja lietas ies uz labo pusi, tad arī būs pamats ticēt šiem cilvēkiem.

Iepriekš teici, ka nacionālā izlase ir Latvijas futbola seja, tad kādu seju mēs šogad rādām pasaulei?

- Dažādu. Pret turkiem parādījām labu spēli, bet divas dienas iepriekš pret Islandi zaudējām un turklāt zaudējām bezcerīgi. Islande bija un ir stipri, to viņi parādīja arī pārējās spēlēs, bet problēma bija tāda, ka mēs paši aizvadījām sliktu spēli. Pakāpeniski ir jāuzlabo savs sniegums un nākamgad jācenšas pret viņiem sevi pierādīt no jauna. Pret kazahiem mazliet nepaveicās, es varēju gūt vārtus un izraut uzvaru, tomēr bumba iestrēga pie vārtsarga, tas būtu bijis patīkams cikla sākums.

Teici, ka kluba rindās Mingazovs bija tas spēlētājs, kas var vienatnē izveidot spēli, vai Latvijas izlasē šādu spēlētāju pietrūkst?

- Izlasē mēs vairāk spēlējam komandas spēli un tikai tā varam ko panākt. Katrā spēlē var izšaut kāds cits, bet tāda viena līdera nav. Cauņas atgriešanās varētu būt plus un viņš noteikti varētu būt viens no līderiem. Bet, ja skatāmies plašāk, tad arī tādas pasaules mēroga zvaigznes kā Krištianu Ronaldu un Laionels Messi izlases rindās tomēr neizceļas tik daudz, cik klubā.

Nākamais izlases pretinieks ir spēcīgā Nīderlandes izlase, ar kuru tikāmies arī Euro2004 ietvaros (0:3). Cik nozīmīgu lomu šis Latvijas futbola fenomens (iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā atstāja uz tevi?

- Iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā deva ļoti lielu grūdienu futbolam kopumā. Es kā jaunais spēlētājs ļoti sekoju līdzi un apmeklēju visas mājas spēles. Šis fakts un komanda pierādīja to, ka futbolā viss ir iespējams, ir jātic saviem spēkiem un jācīnās par visaugstākajiem mērķiem.

Nīderlandei tagad nav kur atkāpties, nav mazliet bail saskarties ar „ievainotu zvēru”?

- Nē, nav jābaidās. Zinu, ka būs ļoti grūti un mums neklāsies viegli. Jādara viss, kas ir savos spēkos, un jāpalīdz partneriem. Ja mēs visi tā darīsim, tad rezultāts neizpaliks.

Pieminēji, ka jaunībā apmeklēji izlases spēles, bet vai apmeklēji arī Latvijas čempionāta spēles. Vai Tu uzskati, ka tagadējiem jaunajiem futbolistiem tas būtu jādara?

- Man pašam nesanāca daudz čempionāta spēles apmeklēt, jo tajā laikā bija skola, treniņi un citas lietas, bet internetā vai TV spēles nerādīja tik bieži kā tagad. Zināms plus bija tas, ka, ienākot Virslīgā, es nepazinu spēlētājus, izņemot tos, kas spēlēja izlasē, tādēļ man nebija bijības no viņiem. Bet tagad jaunajam aizsargam ieraugot Žigajevu jau trīc ceļgali, kaut gan viņš uz laukuma vēl neko nav izdarījis. Jaunībā skatoties spēli visi arī pievērš uzmanību skaistām epizodēm nevis pozicionālai spēlei un to kā spēlētāji pārvietojas, tādēļ futbola skatīšanās ne vienmēr dod vēlamo rezultātu. Tomēr vajadzētu iet uz stadioniem, jo tas parādītu kāds futbols ir īstenībā un kam gatavoties, jo skatoties TV jaunie spēlētāji var gūt nepareizu priekšstatu. Man futbola skatīšanās ir viena no treniņu sastāvdaļām.

Vai ko vēlies teikt mūsu lasītājiem?

- Mīliet futbolu, spēlējiet futbolu un nāciet atbalstīt savu mīļāko klubu „Skonto FC”.

Interviju sagatavoja - dragoo

Autortiesības © 2012 h-side limited. Visas tiesības paturētas.
Jautājumi un ieteikumi - info@skontofc.com.